![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tad, kad caur necilvēcīgu piepūli tu kaut ko izdari - kaut ko tik irracionālu, neviena negaidītu un tādu kā pat nedabisku darbību, tam sekojošais sajūtu kopums ir stipri dīvains. Ir brīži, kad šķiet, ka sāksi spīdēt no iekšējās atbrīvotās jaudas. Un ir brīži, kad šķiet, ka acīmredzamās mentālās spitālības pazīmes notur pārējo sociumu lielgabala šāviena attālumā no tevis.
Toties noņemtā rūsas kārta pārceļ tevi nākamajā dialektiskajā spirālē [kur ir acīmredzamas iespējas visu izdarīt otrreiz] un tad jau atkal небо становится ближе с каждим днем.
Kautkāda tāda apstulbinoša, nemotivēta laime.
Kopumā iznākums ir ļoti pozitīvs.
Paldies Lībai, ka viņa uzvarēja.
Toties noņemtā rūsas kārta pārceļ tevi nākamajā dialektiskajā spirālē [kur ir acīmredzamas iespējas visu izdarīt otrreiz] un tad jau atkal небо становится ближе с каждим днем.
Kautkāda tāda apstulbinoša, nemotivēta laime.
Kopumā iznākums ir ļoti pozitīvs.
Paldies Lībai, ka viņa uzvarēja.
Tas viss ir tāds tikai šķitums, bīstos.
vienkārši, man kaut ko tādu līdzīgu saka gandrīz vai katrs, kas mani pirmo reizi/no malas ierauga. un es nekad nesaprotu, kas ir tas, kas tādu iespaidu rada.