![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad biju maziņa, lasīju žurnālu 'Avots'. Tajā bija publicēts stāsts turpinājumos, kura nosaukumu neatceros. Galvenā darbojošamies persona bija Lība (manuprāt), kurai bija tādas mega-dvēseliski-cietās emocionālās saites ar tēvu, kuram dzīves vadmotīvs bija 'teikt taisnību'.
Atceros dialoga fragmentu, kas Lībai ar Tēvu bija tāds kā rituāls: 'Vai tu redzi taisnību?' un atbilde bija: 'Jā. Es nošautos, ja to neredzētu'. Vēlāk, gadiem ejot, Lība ar šausmām atklāja, ka šāda stratēģija - vienmēr un visur saskatīt 'taisnību' un nekavējoši par to informēt apkārtni, ir, maigi sakot, postoša. Lība iekūlās visādās ķezās, pazaudēja draugus un draudzenes, īsāk sakot, šķiet, viņa palika viena, neviens viņu neprecēja, negribēja, nesaprata un apgāja ar līkumu. Neatminos, vai Lība nošāvās vai nē, tam arī nav būtiskas nozīmes.
Ne jau stāsta iespaidā, nebūt ne; tak pamanu, ka man arī piemīt līdzīgs niķis - tas pataloģiskais 'godīgums', kā vārdā man regulāri sanāk 'čto vižu, o tom i poju'. Te es negribu analizēt drawbackus, tak ir tāda problēma tagadīņ: es neesmu bijusi līdz galam godīga kādās attiecībās ar kādu pilsoni. Negribētos teikt, ka būtu liekuļojusi. Vai, pasargies, melojusi. Bet, sacīsim, izlikusies. Par to, kas es neesmu, un nevaru būt. Tas ir, varu būt uz mirkli, bet ne ilgstoši. Esmu izlikusies par cēlāku, labāku, pāri-meksikai-stāvošu. Ar pokerfeisu, smaidu un sakostiem zobiem (bija benefiti un iemesli, kālabad tas tā man šķita pareizi esam). Un tagad.. tagad man nez kāpēc šķiet, ka, ja es gribu būt principiāli konsekventa, man būtu laiks atzīties. Pateikt, ka tā tāda konstrukcija - nereālākā bija, ka tā nav īsta un uz tās bāzes iegūtā pieredze - tikpat falša. Jo - gluži vienkārši - tāpat vien - tak ņebivajet. Un ka nedrīkst cerēt, ka tā vēl var būt kādreiz, jo tas nav un nebija patiesība. Ka es esmu tāda pati savtīgā bitcha, kurai [reizēm] ir apbrīnojama pacietība. Šādai rīcībai - iniciēt sarunu, ka redz.. nu false viss.. - nav nekāda racionāla pamatojuma, jo mūsu ceļi vairs nekrustojas. Tās manas iekšējās mentālās higiēnas vārdā. Otram pilsonim no tā varētu būt a) ne silts, ne auksts; b) ņepoņatka; c) nezinkas. Principā, tā būtu klaja destrukcija. Bet man - smagi.
Atceros dialoga fragmentu, kas Lībai ar Tēvu bija tāds kā rituāls: 'Vai tu redzi taisnību?' un atbilde bija: 'Jā. Es nošautos, ja to neredzētu'. Vēlāk, gadiem ejot, Lība ar šausmām atklāja, ka šāda stratēģija - vienmēr un visur saskatīt 'taisnību' un nekavējoši par to informēt apkārtni, ir, maigi sakot, postoša. Lība iekūlās visādās ķezās, pazaudēja draugus un draudzenes, īsāk sakot, šķiet, viņa palika viena, neviens viņu neprecēja, negribēja, nesaprata un apgāja ar līkumu. Neatminos, vai Lība nošāvās vai nē, tam arī nav būtiskas nozīmes.
Ne jau stāsta iespaidā, nebūt ne; tak pamanu, ka man arī piemīt līdzīgs niķis - tas pataloģiskais 'godīgums', kā vārdā man regulāri sanāk 'čto vižu, o tom i poju'. Te es negribu analizēt drawbackus, tak ir tāda problēma tagadīņ: es neesmu bijusi līdz galam godīga kādās attiecībās ar kādu pilsoni. Negribētos teikt, ka būtu liekuļojusi. Vai, pasargies, melojusi. Bet, sacīsim, izlikusies. Par to, kas es neesmu, un nevaru būt. Tas ir, varu būt uz mirkli, bet ne ilgstoši. Esmu izlikusies par cēlāku, labāku, pāri-meksikai-stāvošu. Ar pokerfeisu, smaidu un sakostiem zobiem (bija benefiti un iemesli, kālabad tas tā man šķita pareizi esam). Un tagad.. tagad man nez kāpēc šķiet, ka, ja es gribu būt principiāli konsekventa, man būtu laiks atzīties. Pateikt, ka tā tāda konstrukcija - nereālākā bija, ka tā nav īsta un uz tās bāzes iegūtā pieredze - tikpat falša. Jo - gluži vienkārši - tāpat vien - tak ņebivajet. Un ka nedrīkst cerēt, ka tā vēl var būt kādreiz, jo tas nav un nebija patiesība. Ka es esmu tāda pati savtīgā bitcha, kurai [reizēm] ir apbrīnojama pacietība. Šādai rīcībai - iniciēt sarunu, ka redz.. nu false viss.. - nav nekāda racionāla pamatojuma, jo mūsu ceļi vairs nekrustojas. Tās manas iekšējās mentālās higiēnas vārdā. Otram pilsonim no tā varētu būt a) ne silts, ne auksts; b) ņepoņatka; c) nezinkas. Principā, tā būtu klaja destrukcija. Bet man - smagi.
tipa kompromiss.
ja tā padomā
Re: ja tā padomā
Re: ja tā padomā
bet atkaliņ, citreizīt, pie zināmām elektroniskās komunikācijas niansēm, es pieķeru sevi, ka man gribas kliegt: 'kāpēc tu man to visu stāsti?! es neesmu tev nekāds tur bestfriends!'
tas bija jautājums - "cik stiepjams jēdziens ir "maziņa"?".
Kaut kā tā.
But. There's no 'US'. Atbild Marsellas Volless uz šo jautājumu englēzē.