![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ATTENTION!
Legāls Disklaimeris
Šis ir Nomaļus Stāvoša Indivīda (turpmāk tekstā ‘Indivīds’) piezīmju kopums. Šis kopums ataino Indivīda gauži subjektīvo, privāto un brīžiem ironiski - toksisko pasaules redzējumu, kas šai konkrētā gadījumā koncentrējas uz ASV Ņujorkas un Nūdžersijas štatu centriem un nomalēm. Bet ne tikai. Katrā gadījumā, Indivīds neuzņemas nekādu atbildību vai citas saistības, par sekām un blaknēm, kas var rasties Lasītājam pēc šo piezīmju izlasīšanas, mentālas apstrādes [ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm] un empātiskas saiknes smagākos gadījumos (simbiotiskiem vai līdzīgi jūtošiem organismiem).
Līdz ar to, mani dārgie laikabiedri, izvēle par šī materiāla lasīšanas lietderību paliek Jūsu pašu rokās, acīs un galvās.
Enjoy.
(c) vedjmah, 2006. gada jūnijs
W1 (Jun 3 – 11, 2006)
Arrival and reunion
Pēc apmēram 12 stundu mīcīšanās pa visnotaļ savdabīgai aviokompānijai KLM piederošām lidmašīnām (RIX->AMS->EWR) un neiztrūkstošās meditēšanas pie I-94 Arrival and Departure Record formas (kāds ir to aizpildījis pareizi ar pirmo piegājienu?), laipnais imigrācijas oficieris vārdā Pauls atkal savāc manus biometriskos parametrus (abi rādītājpirksti un acs tīklene), apvaicājas vai es taisos darīt biznesu šaizemē un laipni atvēl man palikt še līdz 1. septembrim. Paldies.
Jau pa ceļam no Vārtiem līdz laipnajam imigrācijas oficierim Paulam, nomāc sajūta, ka visa pasaule nedaudz ož pēc aizpuvuša vorsolīna, kas mani pārsteidz, jo atmiņas par Newark Liberty lidostu man bija noarhivējušās gauži pozitīvas. Jau vēlāk stāvot ārā takšu rindā un gaidot savu kārtu un! pīpējot! beidzot ilgi gaidīto pīpi, nocementējas sajūta, ka arī ārā viss gaiss ir ūdens. Kas šķiet savādi, ņemot vērā, ka te nav nekādi tropi. Viss noskaidrojas nedaudz vēlāk – izrādās šeit 4 dienas ir lijis nepārstājot un, spriežot pēc ūdens līmeņa atzīmēm hermētiskās miskastēs, varētu būt, ka ir nolijuši kādi 40 centimetri. Feini.
Man tiek iedalīts pasaulē debīlākais taksometra šoferis – kā paskaidro zinātāji, kādā Gudrības Grāmatā ir rakstīts, ka Standarta Citplanētiešu Neuzkrītošās Iefiltrēšanās Starp Zemes Iedzīvotājiem Patterns (SC-NIS-ZIP) ir kļūt par taksometra šoferi Ņujorkā. Šis ir tieši tas gadījums. Vienīgais vārds, ko visa brauciena laikā es spēju saprast no šī lāga cilvēka mutes, bija ‘good’, un arī pēc tam, kad viņš to bija atkārtojis vairākkārt. Sīkāk neskaidrošu, pietiek ar faktu, ka viņš nevarēja atšķirt labo pusi no kreisās un ‘good’ viņš sacīja pēc tam, kad es viņam biju parādījusi ceļu kā braukt. Jāpiebilst, ka tobrīd es biju Jersey pirmo reizi un kartes man nebija. Manu vēlmi viņu žņaugt kliedēja nomierinošā sajūta, ka apkārtne izskatās valdzinoša.
Piezemēšanās
Viegli pilotējoša ieveļos Galapunktā, i.e. Mājā, kur man esot noīrēts dzīvoklis, kā to solījis Rafaels. Māja izskatās neticami labi un vēl labāk ir tas, vestibilā sēd concierge. Laipnais cilvēks nekavējoties apvaicājas vai es esmu Kristīne, un kad ir noskaidrojis, ka tā neesmu es, pavēsta, ka istabā ar konkrēto numuru mani gaidot misters Avalons (dabljūtēef??).
Komplektā ar takša šofera weirdumu, šitāda ņemšanās izliekas kautkādi atkal savāda, un padrūmu sajūtu mākta velkos augšā skatīties uz Avalonu un pieņemt tālākus lēmumus par atbilstošu rīcību :D Pēc neilgas bļaustīšanās, ko amīši sauc par sasveicināšanos, noskaidrojas ka Avalons ir dzīvokļa saimnieks, un lai viss būtu jautrāk, šeit patlaban viņš atrodas kopā ar savu māmiņu un divgadīgo dēliņu. Kurš ir adoptēts. No Krievijas. Un es toties nemaz neesmu no Krievijas. Cik žēl. Nav žēl, bet es toties runāju krieviski. Cik jauki! Cik neparasti! Bla bla.
Dzīvoklis ir skaists. Pusmetru biezās ķieģeļu sienas, parketa grīdas, granīta galdu virsmas un kamīns kautkā neiet rakstā ar putuplasta griestu līstēm, bet tie sīkumi. Ledusskapis, kurā varētu salikt pārtikas pietiekami priekš vidējas badu cietušas Bombejas nomales pāriju ģimenes.
Seko dzīvokļa izrādīšana, kuras laikā atklājas visādi sīkumi, par kuriem misters Avalons neko nenojauš. Piemēram, kā nomainīt ventilācijas filtrus. Un kā darbināt džakūzi. Un kā darbināt trauku mašīnu. Un tādā garā. Mēģinu atkratīties, skaidrojot, ka vēlāk visu izpētīšu, atradīšu, sapratīšu. Bet nē, viņš ir nolēmis būt līdz galam amerikāniski viesmīlīgs un Izskaidrot, toties man ir aizdomas, ka jau šobrīd es ventilatora filtru nomainīšu ātrāk nekā viņš. Savaldos un izturu līdz galam, nemēģinot neko aktīvi rīkoties. Seko drāma ar mēģinājumu salikt un aizvākt saliekamās trepītes (laikam lietotas lai ieskrūvētu izdegušo spuldzīti), misters Avalons aizkustinošā naivumā vēršas pie savas mammītes ‘Maaaam, hau we do zat?’, es neizturu un aizvācu trepītes.
Priekškars krīt, uzrodas Kristīne, kas izrādās ir māklere, kas šo dzīvokli ir atradusi priekš mums. Arī Kristīne ir Viesmīlīga un Pretimnākoša. Avalona māmiņa iet pēc sviestmaizēm priekš visiem. Mazais puika aiz garlaicības bizo rinķī un jaucas pa promnesamajām Avalona mantām. Es aizeju uzpīpēt. Atkal līst.
Pēc sviestmaižu nobaudīšanas un Kolas padzeršanās, notiek instruktāža kā apsaimniekot atkritumu saimniecību un ekskursija lejā uz garāžstāvu, kur ir izvietota arī trenažieru zāle, pirts un izeja uz terasi. Wuhh, izrādās mums ir sava piestātne!! Morris kanālā, un ja man piederētu jahta, es to varētu te pietauvot un maukt uz NY pa ūdeni. Skats no pričala ir dievīgs, Downtown Manhattan visa ir brīnišķīgi redzama. Ja palūr uz otru pusi, starp mums un NYC atrodas kāreiz Zināmā Statuja. Tā kas Brīvības. No visa šodien redzētā skats no šejienes man iet pie sirds vislabāk.
Izmisīgi gaidu brīdi, kad varēšu ievilkties tipa dušā vai kur, bet Avalons un Ko pa īstam grib būs viesmīlīgi un Parādīt man visu kā Nākas. Avalona māmiņa ir patiešām jauka, jo nolēmusi, ka man būs parocīgāk, ja man uzreiz būs sadzīves minimums ledusskapī, proti, sviestmaize, cepumi un piens kafijai. Viss ir čikiniekā, bet man ir līdz acīm. Gribu aizmigt nekavējoši, tak nedrīkst lai neielaistu jetlagu, tāpēc esmu gatava paciest jebko.
Kristīne piedāvājas mani aizvest uz veikalu un parādīt metro stacijas. Braucam. Nekavējoši izraisās Apmulsums un Nezkolaidara, jo tā vietā, lai paklausīgi klausītos, kur meklēt vilcienus braukšanai uz NY, es interesējos kā ar vilcienu nokļūt atpakaļ Newark Liberty, jo esmu apsolījusies aizbraukt pretim Dzintrai, kas atlidos rīt.
Pārejas perioda iezīmes
Vispār iesaku katram iebraucējam atminēties – nejautājiet vietējiem neko tādu, kas varētu izvirzīties ārpus viņu standarta situācijām, domāšanas veida, dzīvesveida, braukšanas routēm, vispār neko kas varētu būt netipisks vai ārpus-amerikānisks. Dažas dienas vēlāk mēs izraisīsim kādas Jersey bankas filiāles darbības paralīzi uz vismaz 15 minūtēm ar jautājumu cik varētu būt komisijas maksa par skaidras naudas izņemšanu šīs filiāles bankomātā, ja mūsu kartes ir izsniegtas bankā ārpus ASV. Hint: kolīzija rodas vietā ka ārpus ASV ir kautkas, kur ir Bankas un kuru Klienti nezkāpēc mitinās Jersey un kontā viņiem nav Dolāri... sapratāt.
Kad nu fundamentāli ir nostiprinājusies sajūta, ka slīcēju glābšana atkal un atkal ir vien pašu slīcēju rokās, apņemos visu atrast pati un tieku brīvībā. Izkrāmēju čemodānus un konstatēju, ka
a) vannā nav iespējams mazgāties, jo aizbāžņa mehānisms ir salauzts un
b) dušā nav iespējams mazgāties, jo no tās
(b1) tek vairs tikai aukstais ūdens
(b2) dušas gals ir tā aizsērējis, ka tikai pāris caurumiņi laiž cauri ūdeni un attiecīgi strūklu stiprums ir tāds, ka to bez adatdurstīšanas sajūtas varētu izciest tikai Terminatora un bruņneša pēctecis.
Labi, ka ir otra dušas telpa. Vēl pēc pāris dienām mēs esam šo dzīvokli padarījušas ar kārtu labāku – saremontējam aizbāzni; iztīrām dušu; ‘salabojam’ žurnālgaldiņu (kas izpaužas kā tā pamatnes apgriešana otrādi un salikšana normālformā); pieskrūvējam sliedītes, kas tur miseni; pārmazgājam visus traukus, dažiem nokodinām nost rūsu, izmēžam putekļus no visām mašīnām, iedarbinām ledusskapja ledus servēšanas sekciju; notīrām televizoru. Mums nav sālstrauka. Un cukurtrauka. Un nažu. Un normālu pannu. Un nepiedeguša katliņa. Toties ir kādi 4 cits par citu smalkāki vīna pudeļu attaisāmie. Un 2l Absolut ledusskapī mantojumā. Bet tie nieki. Nieki.
Un jā. Ir labi.
Vakarā kamēr uz laipas pīpēju un laimīga blenžu uz Manhattan, nez kāpēc sākas salūts (vēlāk es uzzināšu, ka tas notiek katras brīvdienas, katru sestdienu un svētdienu, vot tik nezinu kam par godu). Atskrien kaimiņiene no blakus dzīvokļa un nevaldāmā sajūsmā kliedz par katru zalvi. Ooooh look at this! Gorgeous! Oh, this is great! Look it goes red now! Pēc tam man nākas taisnoties, ka man arī salūts tomēr patika. Un vēl apzvērēt 4 reizes, ka es esmu ievākusies laimīgi, ka man nekas netrūkst, ka es noteikti iešu pie viņas, ja man kas trūks, un tā tālāk. Viņu sauc Debra un viņa ir no MIT. Uzzinu vēl blāķi ar lietām par viņu. Viņa pūlas atcerēties kā mani sauc. Dzintrai labi – viņa visiem saka, ka viņu sauc Amber, un šo liek mierā.
Zvanīšana uz mājām sanāk tāda sālīta un kautkāda nesinhroni nejēdzīga. Nemaz nerunājot par 7h atšķirību. Ja konekts iziet caur kautkādiem VOIPistiem, efekti ir visdīvainākie – vai nu izklausās, ka neviens neceļ otrā galā, vai nu man nepienāk zvani. Liene vislaik nobirst no līnijas. Zvans uz landlinēm ir vienīgais daudzmaz patiešām garantētais kvalitatīvais sarunas veids. Viva PSTN. Long live Lattelecom.
Pa TV ziņas labāk neskatīties – kultūršoks no tur redzamā. To jau agrāk konstatēju, ka amīšiem lokālais sīenens ir kautkāds tāds jēls un apgraizīts (visādā izpratnē), tamdēļ aprobežojos ar laika ziņām un vēlāk arī ikrīta Metro avīzi. Sadaļas par terorismu un rasu neiecietības mīkstināšanu izlaižu.
First touch
Pēc Dzintras sagaidīšanas un iemitināšanas nolemjam izmest riksi pa NYC, izbraukāt/izstaigāt maršrutu, kuru turpmāk mērosim katru dienu. Lai pirmdien no rīta nav jezgas un neskaidrības. Uz to brīdi man jau ir visas iespējamās kartes un pieredze ar metro stacijām un savienojumiem ar PATH, kas ir tranzīta līnija no Jersey uz NYC. Laimīgi izkāpjam virszemē pāris pieturas pirms nepieciešamās, jo gribas pastaigāt ar kājām un apskatīt apkārtni. 42nd Street/6th Ave, Bryant Park. Hello, NYC, te nu mēs esam. Pretēji gaidītajam – ka būs ļaužu masas anomālas, skrejoši pūļi un jezga un nejēdzīgs troksnis, es teiktu ka kopējā atmosfēra ir tāda nomierinoša. Lai arī nav briesmīgi kreatīvi, tomēr sistēma, ka ielas ir sanumurētas un šķērsienas ir citādāk numurētas un saucas par avēnijām ir nomierinoša. Atliek tikai saprast (NY gadījumā tas ir vienkārši), kāpēc amīši domā, ka ir ērti visus virzienus definēt pēc debespusēm, ja tev līdzi nav kompasa un tu atrodies nepazīstamā apkaimē, un orientēšanās kļūst mazliet vieglāka.
Protams, visapkārt cilvēku ir daudz, bet noteikti, ka vienas no raķetveidīgākajām un ātrāk uz priekšu traukties kārākajām esam mēs. Noejamies 9 ielas un lūkojamies pēc sava debesskrāpja. Pēc mirkļa to atrodam starp citām Lielām Celtnēm Rockefellers centrā. Cool. Ir baigi labi un tā bišk nereāli apzināties, ka te tagad ir mana darbavieta. Akurāt 17. stāvā. Ēkā iekšā netiekam, jo mums nav ne caurlaižu, nekā, tāpēc apmetam pāris lokus, pasēžam 51 West skvēriņā tieši pretim ieejai mūsu ēkā un mēģinām savietot redzamo ar realitāti un faktiem.
Nopērku žurčiku TimeOut in NewYork – nu jā. Te notiek viss, viss. Filmas, koncerti, parādes, festivāli, svinības, pasākumi, salūti, praidi un nez kas vēl. Ieraugu Laurie Anderson izsludinātu uz 17. jūniju. Un RHCP septembrī. Un Madonnu. Un Tomu Petiju, un Puertorikāņu parādi. Kuru vadīs Jey Lo un viņas frends. Kautkāds marks antonijs, šķiet. Spēj tik izvēlēties kurp velties un ko redzēt.
Tad aizbraucam mājās un nopērkam o.75 Bacardi, lai uzjauktu sort of Mojitos. Sanāk labi, un nav vēl ne 9 vakarā, kad jetlags dara savu.
Darbs un saistītās padarīšanas
Par to es neko daudz neizvērtīšos, jo tas tāds sensitīvs temats un nebūs arī pārmēru inčīgs jums citiem. Adnako, pirmdien atrodamies laicīgi, Henry mūs sagaida, uzved augšā un ar visiem sapazīstina. Cilvēki ir vienkārši un sirsnīgi – akurāt kā jau vairums mūsu kantora specifiskajā vidē. Dabūnam savus cubicles. Es mēģinu savu personalizēt saspraužot korķkoka tāfelītē pinus formā ‘Dont worry, be happy’. Pamazām apjēdzu, kas būs jādara. Kopaina vēl ņefiga nav skaidra, droš, ka paies kāds mēnesis kamēr iebraukšu pa īstam terminoloģijas un kulturālajās differencēs.
Pa logu redzama standarta NYC panorāma, kas atduras centrālparkā. Kas atrodas 4 ielas tālāk. Smuki.
URA! Ofisā ir debešķīgs kafijas automāts! Tiešām, vērtīga padarīšana. Pēc pāris mirkļu meditācijas ap to kā viņu iedarbināt, iegūstu teicamu kofe. Laime.
Pusdienu meklējumos n-tie kolēgas piedāvājas kautko parādit – katrs grib aizvilkt uz viņaprāt labāko vietu, so mēs pieņemam filipīnieša Jon’s piedāvājumu iet pie ķīniešiem. Par apmēram 5$ var dabūt sakarīgu gaļas ēdienu std. ķīniešu izpildījumā, kas nav tik kruts kā Šangri-la (my compliments), aber toties daudz labāks kā Alfas ‘ķīniešu takeaways’. 5$ arī nespiež. Vispār, ja iepraktizējas, 10$ jau liekas nereāls piķis, kas nav jāizdod katrās pusdienās. Pretēji manai agrākajai US pieredzei, ka normāls ēdiens sākas no 20$ pusdienās. Dzeramos gan jālieto no darbiņa ledusskapja. Ja pērk tos arī, tad gan nevar ielikties īsti.
Sveiciens Kanādas komandējuma līdzbraucējiem – netālu ieraugu arī Quizznos Sub un Wendy’s. Pēdējajā nolemju iet iekšā tikai tad, ja tā tiešām būs pēdējā iespēja. Aber Quiznos noteikti pagodināšu kādā pusdienreizē.
kad saņemšos nākamreiz, būs turpinājums
Legāls Disklaimeris
Šis ir Nomaļus Stāvoša Indivīda (turpmāk tekstā ‘Indivīds’) piezīmju kopums. Šis kopums ataino Indivīda gauži subjektīvo, privāto un brīžiem ironiski - toksisko pasaules redzējumu, kas šai konkrētā gadījumā koncentrējas uz ASV Ņujorkas un Nūdžersijas štatu centriem un nomalēm. Bet ne tikai. Katrā gadījumā, Indivīds neuzņemas nekādu atbildību vai citas saistības, par sekām un blaknēm, kas var rasties Lasītājam pēc šo piezīmju izlasīšanas, mentālas apstrādes [ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm] un empātiskas saiknes smagākos gadījumos (simbiotiskiem vai līdzīgi jūtošiem organismiem).
Līdz ar to, mani dārgie laikabiedri, izvēle par šī materiāla lasīšanas lietderību paliek Jūsu pašu rokās, acīs un galvās.
Enjoy.
(c) vedjmah, 2006. gada jūnijs
W1 (Jun 3 – 11, 2006)
Arrival and reunion
Pēc apmēram 12 stundu mīcīšanās pa visnotaļ savdabīgai aviokompānijai KLM piederošām lidmašīnām (RIX->AMS->EWR) un neiztrūkstošās meditēšanas pie I-94 Arrival and Departure Record formas (kāds ir to aizpildījis pareizi ar pirmo piegājienu?), laipnais imigrācijas oficieris vārdā Pauls atkal savāc manus biometriskos parametrus (abi rādītājpirksti un acs tīklene), apvaicājas vai es taisos darīt biznesu šaizemē un laipni atvēl man palikt še līdz 1. septembrim. Paldies.
Jau pa ceļam no Vārtiem līdz laipnajam imigrācijas oficierim Paulam, nomāc sajūta, ka visa pasaule nedaudz ož pēc aizpuvuša vorsolīna, kas mani pārsteidz, jo atmiņas par Newark Liberty lidostu man bija noarhivējušās gauži pozitīvas. Jau vēlāk stāvot ārā takšu rindā un gaidot savu kārtu un! pīpējot! beidzot ilgi gaidīto pīpi, nocementējas sajūta, ka arī ārā viss gaiss ir ūdens. Kas šķiet savādi, ņemot vērā, ka te nav nekādi tropi. Viss noskaidrojas nedaudz vēlāk – izrādās šeit 4 dienas ir lijis nepārstājot un, spriežot pēc ūdens līmeņa atzīmēm hermētiskās miskastēs, varētu būt, ka ir nolijuši kādi 40 centimetri. Feini.
Man tiek iedalīts pasaulē debīlākais taksometra šoferis – kā paskaidro zinātāji, kādā Gudrības Grāmatā ir rakstīts, ka Standarta Citplanētiešu Neuzkrītošās Iefiltrēšanās Starp Zemes Iedzīvotājiem Patterns (SC-NIS-ZIP) ir kļūt par taksometra šoferi Ņujorkā. Šis ir tieši tas gadījums. Vienīgais vārds, ko visa brauciena laikā es spēju saprast no šī lāga cilvēka mutes, bija ‘good’, un arī pēc tam, kad viņš to bija atkārtojis vairākkārt. Sīkāk neskaidrošu, pietiek ar faktu, ka viņš nevarēja atšķirt labo pusi no kreisās un ‘good’ viņš sacīja pēc tam, kad es viņam biju parādījusi ceļu kā braukt. Jāpiebilst, ka tobrīd es biju Jersey pirmo reizi un kartes man nebija. Manu vēlmi viņu žņaugt kliedēja nomierinošā sajūta, ka apkārtne izskatās valdzinoša.
Piezemēšanās
Viegli pilotējoša ieveļos Galapunktā, i.e. Mājā, kur man esot noīrēts dzīvoklis, kā to solījis Rafaels. Māja izskatās neticami labi un vēl labāk ir tas, vestibilā sēd concierge. Laipnais cilvēks nekavējoties apvaicājas vai es esmu Kristīne, un kad ir noskaidrojis, ka tā neesmu es, pavēsta, ka istabā ar konkrēto numuru mani gaidot misters Avalons (dabljūtēef??).
Komplektā ar takša šofera weirdumu, šitāda ņemšanās izliekas kautkādi atkal savāda, un padrūmu sajūtu mākta velkos augšā skatīties uz Avalonu un pieņemt tālākus lēmumus par atbilstošu rīcību :D Pēc neilgas bļaustīšanās, ko amīši sauc par sasveicināšanos, noskaidrojas ka Avalons ir dzīvokļa saimnieks, un lai viss būtu jautrāk, šeit patlaban viņš atrodas kopā ar savu māmiņu un divgadīgo dēliņu. Kurš ir adoptēts. No Krievijas. Un es toties nemaz neesmu no Krievijas. Cik žēl. Nav žēl, bet es toties runāju krieviski. Cik jauki! Cik neparasti! Bla bla.
Dzīvoklis ir skaists. Pusmetru biezās ķieģeļu sienas, parketa grīdas, granīta galdu virsmas un kamīns kautkā neiet rakstā ar putuplasta griestu līstēm, bet tie sīkumi. Ledusskapis, kurā varētu salikt pārtikas pietiekami priekš vidējas badu cietušas Bombejas nomales pāriju ģimenes.
Seko dzīvokļa izrādīšana, kuras laikā atklājas visādi sīkumi, par kuriem misters Avalons neko nenojauš. Piemēram, kā nomainīt ventilācijas filtrus. Un kā darbināt džakūzi. Un kā darbināt trauku mašīnu. Un tādā garā. Mēģinu atkratīties, skaidrojot, ka vēlāk visu izpētīšu, atradīšu, sapratīšu. Bet nē, viņš ir nolēmis būt līdz galam amerikāniski viesmīlīgs un Izskaidrot, toties man ir aizdomas, ka jau šobrīd es ventilatora filtru nomainīšu ātrāk nekā viņš. Savaldos un izturu līdz galam, nemēģinot neko aktīvi rīkoties. Seko drāma ar mēģinājumu salikt un aizvākt saliekamās trepītes (laikam lietotas lai ieskrūvētu izdegušo spuldzīti), misters Avalons aizkustinošā naivumā vēršas pie savas mammītes ‘Maaaam, hau we do zat?’, es neizturu un aizvācu trepītes.
Priekškars krīt, uzrodas Kristīne, kas izrādās ir māklere, kas šo dzīvokli ir atradusi priekš mums. Arī Kristīne ir Viesmīlīga un Pretimnākoša. Avalona māmiņa iet pēc sviestmaizēm priekš visiem. Mazais puika aiz garlaicības bizo rinķī un jaucas pa promnesamajām Avalona mantām. Es aizeju uzpīpēt. Atkal līst.
Pēc sviestmaižu nobaudīšanas un Kolas padzeršanās, notiek instruktāža kā apsaimniekot atkritumu saimniecību un ekskursija lejā uz garāžstāvu, kur ir izvietota arī trenažieru zāle, pirts un izeja uz terasi. Wuhh, izrādās mums ir sava piestātne!! Morris kanālā, un ja man piederētu jahta, es to varētu te pietauvot un maukt uz NY pa ūdeni. Skats no pričala ir dievīgs, Downtown Manhattan visa ir brīnišķīgi redzama. Ja palūr uz otru pusi, starp mums un NYC atrodas kāreiz Zināmā Statuja. Tā kas Brīvības. No visa šodien redzētā skats no šejienes man iet pie sirds vislabāk.
Izmisīgi gaidu brīdi, kad varēšu ievilkties tipa dušā vai kur, bet Avalons un Ko pa īstam grib būs viesmīlīgi un Parādīt man visu kā Nākas. Avalona māmiņa ir patiešām jauka, jo nolēmusi, ka man būs parocīgāk, ja man uzreiz būs sadzīves minimums ledusskapī, proti, sviestmaize, cepumi un piens kafijai. Viss ir čikiniekā, bet man ir līdz acīm. Gribu aizmigt nekavējoši, tak nedrīkst lai neielaistu jetlagu, tāpēc esmu gatava paciest jebko.
Kristīne piedāvājas mani aizvest uz veikalu un parādīt metro stacijas. Braucam. Nekavējoši izraisās Apmulsums un Nezkolaidara, jo tā vietā, lai paklausīgi klausītos, kur meklēt vilcienus braukšanai uz NY, es interesējos kā ar vilcienu nokļūt atpakaļ Newark Liberty, jo esmu apsolījusies aizbraukt pretim Dzintrai, kas atlidos rīt.
Pārejas perioda iezīmes
Vispār iesaku katram iebraucējam atminēties – nejautājiet vietējiem neko tādu, kas varētu izvirzīties ārpus viņu standarta situācijām, domāšanas veida, dzīvesveida, braukšanas routēm, vispār neko kas varētu būt netipisks vai ārpus-amerikānisks. Dažas dienas vēlāk mēs izraisīsim kādas Jersey bankas filiāles darbības paralīzi uz vismaz 15 minūtēm ar jautājumu cik varētu būt komisijas maksa par skaidras naudas izņemšanu šīs filiāles bankomātā, ja mūsu kartes ir izsniegtas bankā ārpus ASV. Hint: kolīzija rodas vietā ka ārpus ASV ir kautkas, kur ir Bankas un kuru Klienti nezkāpēc mitinās Jersey un kontā viņiem nav Dolāri... sapratāt.
Kad nu fundamentāli ir nostiprinājusies sajūta, ka slīcēju glābšana atkal un atkal ir vien pašu slīcēju rokās, apņemos visu atrast pati un tieku brīvībā. Izkrāmēju čemodānus un konstatēju, ka
a) vannā nav iespējams mazgāties, jo aizbāžņa mehānisms ir salauzts un
b) dušā nav iespējams mazgāties, jo no tās
(b1) tek vairs tikai aukstais ūdens
(b2) dušas gals ir tā aizsērējis, ka tikai pāris caurumiņi laiž cauri ūdeni un attiecīgi strūklu stiprums ir tāds, ka to bez adatdurstīšanas sajūtas varētu izciest tikai Terminatora un bruņneša pēctecis.
Labi, ka ir otra dušas telpa. Vēl pēc pāris dienām mēs esam šo dzīvokli padarījušas ar kārtu labāku – saremontējam aizbāzni; iztīrām dušu; ‘salabojam’ žurnālgaldiņu (kas izpaužas kā tā pamatnes apgriešana otrādi un salikšana normālformā); pieskrūvējam sliedītes, kas tur miseni; pārmazgājam visus traukus, dažiem nokodinām nost rūsu, izmēžam putekļus no visām mašīnām, iedarbinām ledusskapja ledus servēšanas sekciju; notīrām televizoru. Mums nav sālstrauka. Un cukurtrauka. Un nažu. Un normālu pannu. Un nepiedeguša katliņa. Toties ir kādi 4 cits par citu smalkāki vīna pudeļu attaisāmie. Un 2l Absolut ledusskapī mantojumā. Bet tie nieki. Nieki.
Un jā. Ir labi.
Vakarā kamēr uz laipas pīpēju un laimīga blenžu uz Manhattan, nez kāpēc sākas salūts (vēlāk es uzzināšu, ka tas notiek katras brīvdienas, katru sestdienu un svētdienu, vot tik nezinu kam par godu). Atskrien kaimiņiene no blakus dzīvokļa un nevaldāmā sajūsmā kliedz par katru zalvi. Ooooh look at this! Gorgeous! Oh, this is great! Look it goes red now! Pēc tam man nākas taisnoties, ka man arī salūts tomēr patika. Un vēl apzvērēt 4 reizes, ka es esmu ievākusies laimīgi, ka man nekas netrūkst, ka es noteikti iešu pie viņas, ja man kas trūks, un tā tālāk. Viņu sauc Debra un viņa ir no MIT. Uzzinu vēl blāķi ar lietām par viņu. Viņa pūlas atcerēties kā mani sauc. Dzintrai labi – viņa visiem saka, ka viņu sauc Amber, un šo liek mierā.
Zvanīšana uz mājām sanāk tāda sālīta un kautkāda nesinhroni nejēdzīga. Nemaz nerunājot par 7h atšķirību. Ja konekts iziet caur kautkādiem VOIPistiem, efekti ir visdīvainākie – vai nu izklausās, ka neviens neceļ otrā galā, vai nu man nepienāk zvani. Liene vislaik nobirst no līnijas. Zvans uz landlinēm ir vienīgais daudzmaz patiešām garantētais kvalitatīvais sarunas veids. Viva PSTN. Long live Lattelecom.
Pa TV ziņas labāk neskatīties – kultūršoks no tur redzamā. To jau agrāk konstatēju, ka amīšiem lokālais sīenens ir kautkāds tāds jēls un apgraizīts (visādā izpratnē), tamdēļ aprobežojos ar laika ziņām un vēlāk arī ikrīta Metro avīzi. Sadaļas par terorismu un rasu neiecietības mīkstināšanu izlaižu.
First touch
Pēc Dzintras sagaidīšanas un iemitināšanas nolemjam izmest riksi pa NYC, izbraukāt/izstaigāt maršrutu, kuru turpmāk mērosim katru dienu. Lai pirmdien no rīta nav jezgas un neskaidrības. Uz to brīdi man jau ir visas iespējamās kartes un pieredze ar metro stacijām un savienojumiem ar PATH, kas ir tranzīta līnija no Jersey uz NYC. Laimīgi izkāpjam virszemē pāris pieturas pirms nepieciešamās, jo gribas pastaigāt ar kājām un apskatīt apkārtni. 42nd Street/6th Ave, Bryant Park. Hello, NYC, te nu mēs esam. Pretēji gaidītajam – ka būs ļaužu masas anomālas, skrejoši pūļi un jezga un nejēdzīgs troksnis, es teiktu ka kopējā atmosfēra ir tāda nomierinoša. Lai arī nav briesmīgi kreatīvi, tomēr sistēma, ka ielas ir sanumurētas un šķērsienas ir citādāk numurētas un saucas par avēnijām ir nomierinoša. Atliek tikai saprast (NY gadījumā tas ir vienkārši), kāpēc amīši domā, ka ir ērti visus virzienus definēt pēc debespusēm, ja tev līdzi nav kompasa un tu atrodies nepazīstamā apkaimē, un orientēšanās kļūst mazliet vieglāka.
Protams, visapkārt cilvēku ir daudz, bet noteikti, ka vienas no raķetveidīgākajām un ātrāk uz priekšu traukties kārākajām esam mēs. Noejamies 9 ielas un lūkojamies pēc sava debesskrāpja. Pēc mirkļa to atrodam starp citām Lielām Celtnēm Rockefellers centrā. Cool. Ir baigi labi un tā bišk nereāli apzināties, ka te tagad ir mana darbavieta. Akurāt 17. stāvā. Ēkā iekšā netiekam, jo mums nav ne caurlaižu, nekā, tāpēc apmetam pāris lokus, pasēžam 51 West skvēriņā tieši pretim ieejai mūsu ēkā un mēģinām savietot redzamo ar realitāti un faktiem.
Nopērku žurčiku TimeOut in NewYork – nu jā. Te notiek viss, viss. Filmas, koncerti, parādes, festivāli, svinības, pasākumi, salūti, praidi un nez kas vēl. Ieraugu Laurie Anderson izsludinātu uz 17. jūniju. Un RHCP septembrī. Un Madonnu. Un Tomu Petiju, un Puertorikāņu parādi. Kuru vadīs Jey Lo un viņas frends. Kautkāds marks antonijs, šķiet. Spēj tik izvēlēties kurp velties un ko redzēt.
Tad aizbraucam mājās un nopērkam o.75 Bacardi, lai uzjauktu sort of Mojitos. Sanāk labi, un nav vēl ne 9 vakarā, kad jetlags dara savu.
Darbs un saistītās padarīšanas
Par to es neko daudz neizvērtīšos, jo tas tāds sensitīvs temats un nebūs arī pārmēru inčīgs jums citiem. Adnako, pirmdien atrodamies laicīgi, Henry mūs sagaida, uzved augšā un ar visiem sapazīstina. Cilvēki ir vienkārši un sirsnīgi – akurāt kā jau vairums mūsu kantora specifiskajā vidē. Dabūnam savus cubicles. Es mēģinu savu personalizēt saspraužot korķkoka tāfelītē pinus formā ‘Dont worry, be happy’. Pamazām apjēdzu, kas būs jādara. Kopaina vēl ņefiga nav skaidra, droš, ka paies kāds mēnesis kamēr iebraukšu pa īstam terminoloģijas un kulturālajās differencēs.
Pa logu redzama standarta NYC panorāma, kas atduras centrālparkā. Kas atrodas 4 ielas tālāk. Smuki.
URA! Ofisā ir debešķīgs kafijas automāts! Tiešām, vērtīga padarīšana. Pēc pāris mirkļu meditācijas ap to kā viņu iedarbināt, iegūstu teicamu kofe. Laime.
Pusdienu meklējumos n-tie kolēgas piedāvājas kautko parādit – katrs grib aizvilkt uz viņaprāt labāko vietu, so mēs pieņemam filipīnieša Jon’s piedāvājumu iet pie ķīniešiem. Par apmēram 5$ var dabūt sakarīgu gaļas ēdienu std. ķīniešu izpildījumā, kas nav tik kruts kā Šangri-la (my compliments), aber toties daudz labāks kā Alfas ‘ķīniešu takeaways’. 5$ arī nespiež. Vispār, ja iepraktizējas, 10$ jau liekas nereāls piķis, kas nav jāizdod katrās pusdienās. Pretēji manai agrākajai US pieredzei, ka normāls ēdiens sākas no 20$ pusdienās. Dzeramos gan jālieto no darbiņa ledusskapja. Ja pērk tos arī, tad gan nevar ielikties īsti.
Sveiciens Kanādas komandējuma līdzbraucējiem – netālu ieraugu arī Quizznos Sub un Wendy’s. Pēdējajā nolemju iet iekšā tikai tad, ja tā tiešām būs pēdējā iespēja. Aber Quiznos noteikti pagodināšu kādā pusdienreizē.
kad saņemšos nākamreiz, būs turpinājums
good
tās raudas