![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
balss aizlūza, kad nokalta tējas sēne; La Chaise Longue apstājās pusdivos un man riebās iziet uz ielas. tā nu es sēdēju zaļa un oranža pie melna altāra, klikstināju kā ar adāmadatām un mēģināju uzburt Uguni.
tak nekas man nesanāca, jo aizkulisēs sēdēja vientule Antoņina Petrovna un gavēja jau trejdeviņo gadu; aplam sazilējusi no nesenās žultsakmeņu skaldīšanas ar patentēto sertificētās nejaušības laprocirviju. vispār es esmu sūdīga būrēja, bet savlaik biju uzrādījusi teicamus rezultātus pelmeņu atvemšanā skolotājai Rūtiņai kabatā visnegaidītākajos brīžos.
tas sākās jau sen – 1982. gada rudenī es uzrakstīju pesimistisko traktātu ‘mana iela’, par ko saņēmu teicamāko cildinājumu – sarkanu zvaigzni pierē, tiesa gan, vienā dienā ar piezīmi ‘necienīgi izturas pret PSRS pārtikas programmu’, kā arī 2 pēcstundas bioloģijas kabinetā, kur man tika tā retā izdevība aplūkot formaldehīdā mirkstošus varžu kuņģus.
nē, vēl senāk, kad kādā, acīmredzot, 1979. gada vasaras dienā, es pamanījos abstrahēties tik ļoti no apkārtējās realitātes, ka šī sekunde mani sašķaidīja un vēl šodien manu šūnu kodoli nav pietiekami cieti, lai pārlaistu laiktrīces. tas notika tā: mana māte kāra veļu uz auklas, tur ārā, saulē, bet es biju slima un stāvēju uz lieveņa ēnā un apžilbusi vēroju sauli, veļu un procesu; - līdz neglābjami sapratu: es esmu pilnīgi viena. neviena cita nav un nekad arī nebūs; un visa ņemšanās ap div-jebko ir tikai tukša izlikšanās.
lelle aija nekad nav bijusi nekas vairāk par celuloīda nospiedumu presformā, lūdzu, neizliksimies. daudz lielāka kačka slēpās lācī Ņeizvestnijā, taču kāds tam bija izrubinājis caurumu plecā. es šo defektu ignorēju un pacietīgi gaidīju indiāņu princi, ar kuru varētu nopīt 2 bruņukreklus no vārnukāju lakstiem un piedrāzt debīlo realitāti te un tagad. karuna.
1978. gada ziemā, es starp citu, lasīju priekšā silītes grupas biedriem pasaku (kamēr audzītes dzēra kafiju un mielojās ar kopvirtuves gardumiem) par zelta zivtiņu, kas tā gada pasaku kalendārā atradās aiz muguras februārim – mēnesim, kurā ir piedzimuši visi sensitīvie organismi, [kuri caurām dienām visapkārt izliekas esam par atspulgiem tam absolūtajam tukšumam, kas caursit katru dienu]. grupiņasbiedru mātes raudāja gaužas asariņas par 3gadīgo wunderkindu, un ne velti. es arī būtu paraudājusi, tomēr toreiz vienīgais saprotamais iemesls tam būtu bijis aplam lielās bumbierienes ar čipolīno, kas nekādi nelīda apakšā zem melnajām sporta nodarbībām vajadzīgajām apenēm, kas vienas pašas bija par lielu, lai tiktu valkātas standalone. patiesībā būtu bijis jau tad jāsaprot, ka viss ir relatīvs un laikus jāglābj, kas glābjams, pirms apmēram 20 gadus vēlāk dr. Neilande pateiks, ka viņai nepatīk mana attieksme pret dzīvi. šodien grupasbiedru māmulītes var būt mierīgas: es mācēju lasīt tamdēļ, ka man absolūti nebija nekā ar ko piepildīt ikdienu, tamdēļ alienējos vienatnē ar burtciparu virknēm, līdz tie man parādīja, kur vēži ziemo.
piedrāzt realitāti, kā izrādījās, gribējās ne tikai man. daži citi to arī darīja, atstājot mani vienatnē ar antropomorfu skatuves zvaigzni ar nelāgu genofondu. genofonds dod ziņas vēl šobaltdieniņ, zin kā, īlenu maisā var noslēpt tad, ja to iemet Lielupē, tak jau ka kāddien tas grabēdams iznirs fārvaterā pie buļļu impērijas pamestās ostas un iedursies plaušā peldoties pie Baltās kāpas.
pats par sevi īlens plaušā ir nieks, tomēr ja pirms tam ir sadzīvoti grābekļi mugurā, sepse būs klāt kā likts. tamdēļ man ir dabiski antibiotisks raksturs, kas uz dažiem jūtīgākiem organismiem atstāj nekavējošu vajadzību patērēt biokultūras right away pēc tam, kad esmu viņus uzlūkojusi.
un tagad man ir jāatzīstas, ka man ir sava lorenca pellegrīni. nē, homunkulu nava yet, un aljē tāds sekundāri izteikts. bet kaut kas tur ir, kaut kas tur ir.
un paklau, hannibal, es zinu arī, ka confess and suffer or keep silence til the end of the days ir pareizā stratēģija. bet reizēm ir tik neciešami sarežģīti to izdarīt, ka es gandrīz noraujos, lai arī man laikam nav tādu tiesību. es zinu, ka es nedrīkstu izblēdīt drumstalas no svešām ābolkūkām, ja kāddudien gribas sagaidīt apsolīto zemi, tak ja jādzīvo badā šodien, tas vājš mierinājums. Bet es ļoti cenšos.
tak nekas man nesanāca, jo aizkulisēs sēdēja vientule Antoņina Petrovna un gavēja jau trejdeviņo gadu; aplam sazilējusi no nesenās žultsakmeņu skaldīšanas ar patentēto sertificētās nejaušības laprocirviju. vispār es esmu sūdīga būrēja, bet savlaik biju uzrādījusi teicamus rezultātus pelmeņu atvemšanā skolotājai Rūtiņai kabatā visnegaidītākajos brīžos.
tas sākās jau sen – 1982. gada rudenī es uzrakstīju pesimistisko traktātu ‘mana iela’, par ko saņēmu teicamāko cildinājumu – sarkanu zvaigzni pierē, tiesa gan, vienā dienā ar piezīmi ‘necienīgi izturas pret PSRS pārtikas programmu’, kā arī 2 pēcstundas bioloģijas kabinetā, kur man tika tā retā izdevība aplūkot formaldehīdā mirkstošus varžu kuņģus.
nē, vēl senāk, kad kādā, acīmredzot, 1979. gada vasaras dienā, es pamanījos abstrahēties tik ļoti no apkārtējās realitātes, ka šī sekunde mani sašķaidīja un vēl šodien manu šūnu kodoli nav pietiekami cieti, lai pārlaistu laiktrīces. tas notika tā: mana māte kāra veļu uz auklas, tur ārā, saulē, bet es biju slima un stāvēju uz lieveņa ēnā un apžilbusi vēroju sauli, veļu un procesu; - līdz neglābjami sapratu: es esmu pilnīgi viena. neviena cita nav un nekad arī nebūs; un visa ņemšanās ap div-jebko ir tikai tukša izlikšanās.
lelle aija nekad nav bijusi nekas vairāk par celuloīda nospiedumu presformā, lūdzu, neizliksimies. daudz lielāka kačka slēpās lācī Ņeizvestnijā, taču kāds tam bija izrubinājis caurumu plecā. es šo defektu ignorēju un pacietīgi gaidīju indiāņu princi, ar kuru varētu nopīt 2 bruņukreklus no vārnukāju lakstiem un piedrāzt debīlo realitāti te un tagad. karuna.
1978. gada ziemā, es starp citu, lasīju priekšā silītes grupas biedriem pasaku (kamēr audzītes dzēra kafiju un mielojās ar kopvirtuves gardumiem) par zelta zivtiņu, kas tā gada pasaku kalendārā atradās aiz muguras februārim – mēnesim, kurā ir piedzimuši visi sensitīvie organismi, [kuri caurām dienām visapkārt izliekas esam par atspulgiem tam absolūtajam tukšumam, kas caursit katru dienu]. grupiņasbiedru mātes raudāja gaužas asariņas par 3gadīgo wunderkindu, un ne velti. es arī būtu paraudājusi, tomēr toreiz vienīgais saprotamais iemesls tam būtu bijis aplam lielās bumbierienes ar čipolīno, kas nekādi nelīda apakšā zem melnajām sporta nodarbībām vajadzīgajām apenēm, kas vienas pašas bija par lielu, lai tiktu valkātas standalone. patiesībā būtu bijis jau tad jāsaprot, ka viss ir relatīvs un laikus jāglābj, kas glābjams, pirms apmēram 20 gadus vēlāk dr. Neilande pateiks, ka viņai nepatīk mana attieksme pret dzīvi. šodien grupasbiedru māmulītes var būt mierīgas: es mācēju lasīt tamdēļ, ka man absolūti nebija nekā ar ko piepildīt ikdienu, tamdēļ alienējos vienatnē ar burtciparu virknēm, līdz tie man parādīja, kur vēži ziemo.
piedrāzt realitāti, kā izrādījās, gribējās ne tikai man. daži citi to arī darīja, atstājot mani vienatnē ar antropomorfu skatuves zvaigzni ar nelāgu genofondu. genofonds dod ziņas vēl šobaltdieniņ, zin kā, īlenu maisā var noslēpt tad, ja to iemet Lielupē, tak jau ka kāddien tas grabēdams iznirs fārvaterā pie buļļu impērijas pamestās ostas un iedursies plaušā peldoties pie Baltās kāpas.
pats par sevi īlens plaušā ir nieks, tomēr ja pirms tam ir sadzīvoti grābekļi mugurā, sepse būs klāt kā likts. tamdēļ man ir dabiski antibiotisks raksturs, kas uz dažiem jūtīgākiem organismiem atstāj nekavējošu vajadzību patērēt biokultūras right away pēc tam, kad esmu viņus uzlūkojusi.
un tagad man ir jāatzīstas, ka man ir sava lorenca pellegrīni. nē, homunkulu nava yet, un aljē tāds sekundāri izteikts. bet kaut kas tur ir, kaut kas tur ir.
un paklau, hannibal, es zinu arī, ka confess and suffer or keep silence til the end of the days ir pareizā stratēģija. bet reizēm ir tik neciešami sarežģīti to izdarīt, ka es gandrīz noraujos, lai arī man laikam nav tādu tiesību. es zinu, ka es nedrīkstu izblēdīt drumstalas no svešām ābolkūkām, ja kāddudien gribas sagaidīt apsolīto zemi, tak ja jādzīvo badā šodien, tas vājš mierinājums. Bet es ļoti cenšos.
Vislabak man patika - "piedrāzt realitāti". Vienkarshi un saprotami. Paldies.