Krustvārdu mīkla

1895. gada 18. martā Ogres apriņķa Krapes pagastā pasaulē nāk Anna Marija Miķeļa meita Suigosāre. Viņa ir 5. meita Suigosāru ģimenē. Viņas māte ir Šarlote Suigosāre, dz. Skrābe un tēvs – jau minētais M. Suigosārs. Pa dzīvi Šarlote ir spridzeklis ar iesauku Šiverīgā Šarlote. Viņa švaki runā latviski, jo ir zviedru cilmes.
Miķeli vislabāk raksturo šāds fakts: piedzimstot pirmajam bērnam viņš aiz laimes drausmīgi piedzeras vietējā krogū un tad, kunga prātā būdams, dodas uz božņicu piereģistrēt jaundzimušo. Ne mirkli nešauboties, Miķelis tīrā igauņu valodā (jo viņš ir igaunis, ja nu es aizmirsu piebilst) izskaidro visiem, ka viņam dēls piedzimis, Augusts saukšot. Tad nu tā arī tiek pierakstīts, un šis fakts visiem aizmirstas, līdz 18 gadus vēlāk cara armijas rekrūši brauc pakaļ Augustam, lai karā vestu; aber tur pretim daiļa jaunuve veras un sakās ka nekāds Augusts te mūžā nav manīts. Cita starpā, jaunuves vārds ir Auguste. Auguste Suigosāre.
Pa vidam (Augustei un līdz pastarītes Annas Marijas pasaulē nākšanai) ģimenē sadzima citas meitas – Milda, Antonija un Edīte. Kopā, 5 tātad.
Šādas bēdas igauņu mačo Miķelis nespēja izturēt; dzeršana kļuva aizvien intensīvāka, papildus arī piesitas aizraušanās ar azartspēlēm, kas kaut kur īsi ap pirmā pasaules kara beigām rezultē ar Suigosāru dzimtas muiželes nospēlēšanu kārtīs un Šarlote ar 5 cēlajām jaunavām paliek ar tarbiņām uz ceļa. Vēstures līkločos man piemirsies kādu galu ņēma Miķelis, bet turpmākajos notikumos viņš vairs nefigurē. Viņš savu ir padarījis.

Kad nu apstākļi irraid tādi, smuidrās igauņu jaunuves dodas kur nu kura (Anna, piem. Pēterburgā tirgo lupatas) – šis posms ir vāji dokumentēts – toties skaidrs ir viens. Kautkad 20. gs. padsmito gadu beigās/20. gadu sākumā trijas no viņām – Antonija, Auguste un Anna – atrod savu businessa nišu (nav nekādas nojausmas kur un kā viņas šo ideju radījušas un kur iemācījās to pasākumu izpildīt) – atver pirmo frizētavu Rīgā, kurā ir pieejami ķīmiskie ilgviļņi un ondulācijas. Šarlote Šiverē pa backofficu, kamēr jaunuves raujas mellās miesās apkalpodamas Rīgas smalkās kundzītes.
Annu Mariju Suigosāri vislabāk raksturo fakts, ka 1922. gada 24. augustā, pastarp klientu apkalpošanai, viņa uztek uz pusstundiņu augšā uz dzīvokli (ko īrē tai pat mājā kur frizētava), un laiž pasaulē trešo dēlu; pēc tam nekavējoši metas atpakaļ lejā pabeigt pričeni. Sasteigtajās dzemdībās Ojārs piedzimis ar izmežģītu gūžiņu, un tā kā nav neviena, kam būtu laiks puiku vest pie ārsta, viņš kļūst par invalīdu uz visu mūžu.
Rūpals ir ienesīgs.
1927. gadā četras no piecām māsām nopērk pa zemesgabalam Jūrmalā, Lielupē, kā pirmās īpašnieces jaunajā daudzsološajā ‘Buļļu kolonijā’ (tā laika nosaukums Jūrmalas pilsētas daļai Lielupei). Zemesgabalu vidējā platība ir 3000m2, un cena – 1500 Latvijas latu.
1933. gadā Anna Marija papildus nopērk lauku saimniecību Cēsu – Madonas apriņķa Ērgļu pagastā (lai būtu vienmēr pieejami svaigi dārzeņi, augļi; un lai kvalitatīvi varētu pabarot daudzgalvaino ģimeni) – 75.04 pūrvietas (apt. 28ha) ar manuprāt, pilnīgi apreibinošu nosaukumu – ‘Saltupes’. Darījuma summa ir 4567.76 Ls. Vai viņa turpināja strādāt frizētavā paralēli lauku saimniecības iekārtošanai un uzturēšanai, man grūti teikt. Bet es nebrīnītos vis, ja šī maģiskā kundze būtu to varējusi apvienot.

Kad sākas karš, pārējos 2 Annas vecākos dēlus nošauj – vienu uz ielas: par izrunāšanos pret varu (es neatceros kuru); bet otru – tribunālā: par izvairīšanos no dienesta (neatminu atkal kurā pusē). Ojāru nenošauj. Jo viņš ir invalīds; un tāpēc drīkst palikt Saltupēs kā vienīgais vīrieškārtas pārstāvis – palīgs saimniecībā.
Karam beidzoties, visas Jūrmalas Buļļu mājas tiek nacionalizētas par labu Padomju Latvijai, izņemot vienu, kurā visas ģimenes pārstāvji (kurus neaizsūta uz Sibīriju) savācas vienkop. Saltupes tiek atņemtas par labu Rīgas Tapešu fabrikai. Frizētavu slēdz. Dzīvokli virs tās atļauj īrēt tālāk.
1946. gadā Ojārs nokļūst cietumā ‘Par gūstā nepadevušos SS virsnieku apgādāšanu ar viltotiem dokumentiem’. Tai pat laikā cietumā sroku atsēd kāda cita maģiska būtne – Ārija Dudāte (par spekulāciju – no zeķu fabrikas ‘Aurora’, kurā viņa strādā par noliktavas vadītāju, Ārija pa nakti ratos ved uz laukiem virsproduktu maiņai pret pārtiku). Abi ir paraugcietumnieki un par to drīkst strādāt cietuma medkorpusā – viens ir zobārsts, bet otrs – medmāsa. No šī perioda ir saglabājies Ojāra paštaisīts stilets, kas pagatavots no avarējušas kara lidmašīnas ribas; un dēls Juris, kurš piedzimst jau tad, kad abi ir amnestēti. Jura dzimšanas datums ir 1949. gada 19. marts – dažas dienas pirms 25. marta izvešanas vagonos, kurā sakarā Ārija slapstās iepriekšpieminētā dzīvokļa (kurš virs frizētavas) pagrabā. Viņus neaizved, jo Anna piekukuļo atnācējus ar zelta Nikolajiem, kas viņai saglabājušies no Pēterburgas perioda.

Annai nav citas izglītības kā 4 ziemas lauku skolā un pašas lasītas bioloģijas un fizikas grāmatas – jau padomju varas gados apgūtas. Nav zināms vai Dievs un Viņa Balss viņu uzrunā pirms vai pēc bioloģijas grāmatu lasīšanas. Katrā gadījumā, rezultāts ir tāds, ka viņa dzird Dieva balsi, kas liek viņai sākt zīmēt sirreālas, ļoti krāsainas bildes un līdz mūža galam pieraksta apmēram 20 tūkstošus rūtiņu burtnīcu par tematu Dievs un Kosmosa Noslēpums vecajā drukā. No manuskriptiem līdz mūsu dienām praktiski nekas nav saglabājies.
Pēc natūras viņa kvalificējas kā ragana. Viņas reliģija ir miksēta no fizikas grāmatas, Bībeles un patiesi cienījamām zināšanām etnobotānikā. Viņas sauklis pa dzīvi ir: ‘Sauc to kaut vai par Beņķi, bet Viņš (Dievs – aut. piez.) IR!’ Viņa vāra tinktūras un uzlējumus no strutenēm, vībotnēm, vilkogām un arnikām, gatavo mikstūras un ziedes no vēl neskaitāma daudzuma zaļas un sarkanas un dzeltenas masas. Viņa ciena balandu un balto nātru salātus, kā arī sēnes, kas aug tikai pavasaros un paša dēvē par liepenēm (bet visi citi riebumā novēršas). Visa Lielupes apkaime nāk pie viņas pēc Spēcinošas Meducīnas un Konsultācijām par Dzīvi. Viņa cep pasaulē garšīgākās Kāpostu Kotletes, kādas autore nekad un nekur vairs nav baudījusi.

20. gs 70. gadu sākumā viņa izdomā Eiropas Komūnu (televizora Buļļu mājās nav) un sāk aktīvi propogandēt Latvijas kā šīs jaunās vienības sastāvdaļu. Par to viņai mazdēls Juris sirsnīgi lūdz aizvērties (vecomāt, tu tak negribi uz Sibēriju, ko?) un pievērsties atpakaļ parūku darināšanai un etnobotānikai.
1975. gadā viņa sagaida mazmazmeitu Vedjmah, kura izrādās esam aplam slimīgs bērns un gandrīz nekad neiet bērnudārzā. Tāpēc Anna bērnu pieskata jo bieži, un lai arī praktisks labums kāds no tā visa būtu, bērns intensīvi tiek iesaistīts Kosmosa Noslēpuma pētīšanā un lauka darbos etnobotānikā (konkrēti – izejmateriāla vākšana un pirmapstrāde).

Pa to laiku visas viņas vecākās māsas viena pēc otras diezgan cienījamā vecumā pamet šo pasauli. Priekšpēdējā paliek Auguste, [kuru autore atceras] 1979. gada savā (Augustes) 90 gadu jubilejā pīpojam Prīmu un dzeram šņabi. Visas māsas nomirst ar vienu un to pašu diagnozi – gangrēna. Tāds pats liktenis arī piemeklē pašu Annu Mariju 1983. gada 4. aprīlī. Kā pēdējā no Suigosāriem, pirms nāves viņa ir vienīgā mantiniece visai pāripalikušajai iedzīvei.

Periodā no 1983. gada līdz 1997. gadam nomirst visi pārējie šeit nepieminētie ģimenes locekļi – stulbās, bezjēdzīgās, tomēr tik viegli izskaidrojamās nāvēs. Pastarp atjaunojas Latvijas Republika, un īsi pirms nāves Juris pagūst denacionalizēt vairumu no īpašumiem, kurus nekavējoši pārdod (avārijas stāvoklis), bet iegūtā nauda tiek bezjēdzīgi izplakarēta. Easy come – easy go.

Kā pēdējā izdzīvojusī šai virknē ir jūsu padevīgā kalpone Vedjmah.
Es turpinu apdzīvot Dzīvokli virs Frizētavas vēl šobaltdien.
Mazākajā no Buļļu kolonijas mājām dzīvo mani bērni.
Un šodien es biju Saltupēs (http://www.flickr.com/photos/vedjmah/sets/72157594487076997/).
Tagad ir Uzdevums.