Krustvārdu mīkla

Duālas man sajūtas par 'mūžam otrajiem'. No vienas puses, lūzerisms kaut kāds. Kas i, nevar saņemties un uzvarēt? No otras puses - vienmēr pirmais ir stresaināks, vai-tik-kāds-nenogrūdīs-no-troņa, ambiciozāks, lecīgāks, bravūrīgāks, trauksmaināks, ..,...
Savukārt, tam mūžam otrajam atkal ir laiks apdziedēt savus kompleksus (sic!) un pamazām mīt tam pirmim uz papēžiem, smaidot kā Češīras Kaķim. Vai izdevelopēt alternatīvus, kūlākus attraction patternus, būt savādākam, rimtākam, atrast pirmā vājos punktus un pārspēt to šai žanrā.

Tieši tā es jūtos par Čikāgu. Oficiāli dēvēta par Second City (ASV visiem štatiem un lielākajām pilsētām ir nick names) vai par Windy City (sveiciens Liepājai!), Chi tiešām atstāj savādāku sajūtu kā NYC, vietām daudz, daudz patīkamāku un rimtāku. Man ir sacījuši, ka es esmu viens no nedaudzajiem awkwardajiem īpatņiem, kas NYC ierauga par miera ostu. Tad nu lūk, ziniet, Čikāga ZZ-eksplozīvo-vērtību-skalā ieņem vēl mierīgākas un sapņainākas vietas statusu.

Apstākļu specifikas dēļ, īsajā, bet spilgtajā apmeklējuma laikā mana uzmanība galvenokārt bija pievērsta arhitektūrai. Pretstatā NYC (man riebjas vislaik salīdzināt, bet nekas cic neatliek, sorry), tur kāds paīstam ir piedomājis pie stila izjūtas, tā ar garšiņu izveidojis, piem. parciņus un atpūtas zonas tieši manai īpatnējai gaumei. Jauks japāņu stila dārziņš-parciņš. Absolūti astonishing Millenium Park ar elektroniskiem attēliem apgādātām skulptūrām-strūklakām, apbrīnojamu pulētas metāla virsmas akmeni falša tora formā, Pedvāles stila puķu dārziņu, Frank O. Gehry projektētu koncerthalīti un vienkārši sirdi plosošu akomponējošu metāla-koka pastaigu taciņu.

Atrodoties šeit arī izdomāju alternatīvu dārdzības indexu, savējo. Prestatā $/McDonalda komplekts indexam, man ir Starbucks relatīvais index, i.e. cena par Grande Mocca+Turkey Sandwich. Chi iekabina TriState, 7.45 vs 12.70. Ir ko apdomāt, huh?

Vispār. Neesmu jau es nekāda tur Lonely Planet filiāle. Subjektīva muldoņa :) Aizbrauksiet paši - redzēsiet. Būs labi. Kā vienmēr.
Bildes kur parasti - http://www.flickr.com/photos/vedjmah/

_{Love you. Just you, The One. Can't you really figure out? :)}

Nejauši manā īpašumā nokļuva iespiestu burtiņu virkne, kam uz vāka rakstīts 'The Devil Wears Prada'.
Zinu, zinu. Lēti/meinstrīms/ar vizualizāciju Holly.
Somewhat es nevaru pārtikt tikai no Hakslija, Freida un līdzi paķertā vecā Rīgas Laika.

Nu jā, un lūk. Pavisam jancīgi, ka man bija aizmirsies - mana pirmā darbavieta godājamajā 19 gadu vecumā (es domāju tādu, kurā izmaksātā alga bija pietiekama, lai pabarotu sevi un visus pabarojamos, nevis funīgie darbi pie puķu pasniegšanas Dzintaru koncertzālē, elektromotoru štancēšana Straumē pie konvejiera vai RPTT par tālsakaru operatorīti, vai atkalīt ESM tehniskā apkopšana RVT skaitļošanas centrā) kāreiz bija aprīkota ar Grāmatā aprakstītās Vadītājas tipa sievieti.

Biju gauži pārsteigta, ka man tas tā bija piemirsies, līdz lasot grāmateli man nekavējoši uzmacās deja vu. Protams, daiļliteratūras darbā viss ir krietni košāks un sulīgāks, bet tomēr. Tas, ka dabā eksistē tādi ķermeņi, ir tik pārsteidzoši. Kuriem šķiet, ka asistentes (proti, arī es - biju viena no divām) zog dakšas no virtuves. Arī citas grāmatā ieskicētās pataloģijas akurāt bija novērojamas. Veselīgu un liesu pusdienu propoganda. Šai sarakstā ietilpa banānu salāti ar pildītu paipalu olu, avokādo un ķilavu. Un uzkavēšanos darbiņā ilgāk, ja nu Viņai ko nebūt ievajagas. Un kašķi ar aizkaru dizaineriem, kas nejēdz pareizās drapērijas izkarināt Viņas dzīvesvietā. Un ka ārpus tam, viņa ir visnotaļ cienījama, gudra un prātīga sieviete.

Un tad nu lūk tomēr incē - kas padara itin sakarīgu un augsti izglītotu būtni par tādu pakaļnaglu? Regulāra seksa trūkumu lūdzu nepiedāvāt kā vienu no atbilžu variantiem, nepavilks. Neticēšu.
Jābūt kautkam labākam.