Krustvārdu mīkla

Vajag atcerēties, mīļā Ciba, ceru uz tevi

Anna Marija Levi

Vajag atcerēties, mīļā Ciba, ceru uz tevi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Paklau, man ir svarīgi atcerēties kaut ko, kas ir noticis ļoti ļoti sen. Faktiski tādā vecumposmā (1--4gadi), par kuru parasti cilvēki neatceras neko, vismaz ne apzināti. Man ir savādāk. Es atceros dažas detaļas, sajūtas. Es skaidri skaidri zinu, ka zemapziņā tas ir fiksēts, jo redzu to sapņos. Diemžēl, no rīta es atceros dažus sapņus, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija tas, ko tiešām "redzēju". Tā piemēram, pirms divām naktīm es redzēju metaforisku sižetu, par kuru es skaidri zinu, ka tas nav "īsta" atmiņa, bet transformācija tam zemapziņā sēdošajam, un, kad aiz šausmām biju pamodusies un pusmiegā centos analizēt, kāpēc es redzu to, ko es redzu, atnāca atklāsme un uz sekundes daļām es 100% zināju atbildi uz sev interesējošo jautājumu. Bija impulss grābt telefonu un zvanīt to pastāstīt kādam, bet bija 02:38, un es nolēmu, ka prātīgāk būtu uzvesties sane.

Jo, lūk, atklāsme bija spoža un apžilbinoša un ļoti atvieglojoša, diemžēl tik ļoti, ka nekavējoties aizmigu savā parastajā ķieģeļa miegā, un, kā jau droši vien nojaušat, no rīta es neatcerējos vairs tieši neko. Es atceros apmēram sapni, t.i. sajūtas, kādas sapnis raisīja un kuru dēļ es pamodos. Bet es neatceros tos secinājumus, atklāsme pazuda.

Man ļoti vajag atcerēties. Tas ir life-defining moments. Jums nav kādas pieredzes? Hipnoze? Kaut kādi ūberterapeiti? Kas? Lūdzu, lūdzu padalieties, ja iespējams. Ja tas ir pārāk privāti, nodzēšat uzreiz komentu? Atrakstiet privāti ljusername kāds ir šim žurnālam, iekš g m a i l . c o m?

Ļoti būšu pateicīga, ļoti.
  • Ieteikt neko diemžēl nevaru, bet šitās pusmiega atklāsmes pazīstu. Tai brīdī ienāk prātā doma pierakstīt, bet miegs velk atpakaļ, liekas, atcerēšos tak, kaut ko tik svarīgu un spilgtu nav iespējams aizmirst, bet no rīta palikusi tikai sajūta, ka kaut kas vērtīgs izbiris caur pirkstiem.
    Tā arī nav izdevies noskaidrot, vai tās atklāsmes tiešām ir loģiskas un sakarīgas, vai tādas tikai šķiet pusnomodā (jo sapnī pilnīgi normāli ir braukt pa ielu ar laivu u.tml.) un tas ir tikai tāds smadzeņu gļuks.
    • Jā. Jā. Manos sapņos neviens nebrauc ar laivām pa ielām, figurāli sakot. Tie ir tādi ačgārni sitkomi, drīzāk mazas traģēdijas, kuras visas kā viena sakņojas sapistajā bērnībā. Es nemostos no virtuālas fiziskas vardarbības, ka man kāds skrietu virsū ar motorzāģi, es mostos no vainas apziņas, vai izmisuma, ka kāds var būt tik ļauns (un šis kāds arī dzīvē ir tiešām maigi izsakoties nejauks), utt. Un vismaz konkrētā pēdējā keisā pēč pamošanās es it kā nevis pārdzīvoju redzēto (teiksim tādu, kāds pilnīgi mierīgi būtu varējis notikt arī reālajā dzīvē) sižetu, bet centos saprast kāpēc man kaut ko tādu rāda, un sapratu to atslēgas momentu par konkrēto konkrētā cilvēka iespaidu uz mani. Un aiz milzu atvieglojuma svētlaimīgi aizmigu.
Powered by Sviesta Ciba