Krustvārdu mīkla

Jā. Jā. Manos sapņos neviens nebrauc ar laivām pa ielām, figurāli sakot. Tie ir tādi ačgārni sitkomi, drīzāk mazas traģēdijas, kuras visas kā viena sakņojas sapistajā bērnībā. Es nemostos no virtuālas fiziskas vardarbības, ka man kāds skrietu virsū ar motorzāģi, es mostos no vainas apziņas, vai izmisuma, ka kāds var būt tik ļauns (un šis kāds arī dzīvē ir tiešām maigi izsakoties nejauks), utt. Un vismaz konkrētā pēdējā keisā pēč pamošanās es it kā nevis pārdzīvoju redzēto (teiksim tādu, kāds pilnīgi mierīgi būtu varējis notikt arī reālajā dzīvē) sižetu, bet centos saprast kāpēc man kaut ko tādu rāda, un sapratu to atslēgas momentu par konkrēto konkrētā cilvēka iespaidu uz mani. Un aiz milzu atvieglojuma svētlaimīgi aizmigu.