Es tiešām nesaprotu to publisko naidu pret ziemassvētkiem. Ok, es varu iztēloties to kā vairākuma diktatūru pret cilvēkiem bez bērniem un konkrētām ģimenes saitēm, un tāpēc nīstamu.
Taču nepārejošie ieraksti par džinglbeļļiem lielveikalā, nīgriem kolēģiem, kas diedelē piecīšus dāvanām, mokām ar egles sagādāšanu un gastronomijas šausmām, vedina domāt, ka es dzīvoju citā dimensijā,kur mēs te sekli trallinām Zvaniņš skan, saiņojam dāvanas viens otram aiz smiekliem nogriežot pirkstus gandrīz, cepam karbonādi, paslepen dzerot džindžinu, kā arī stiepjam egli mājās ne tikai Latvijā, bet arī zemē, kur nav tik viegli uzvārīt pelēkos zirņus pusdienās, ziniet — ir forši. Man patīk.
Taču nepārejošie ieraksti par džinglbeļļiem lielveikalā, nīgriem kolēģiem, kas diedelē piecīšus dāvanām, mokām ar egles sagādāšanu un gastronomijas šausmām, vedina domāt, ka es dzīvoju citā dimensijā,kur mēs te sekli trallinām Zvaniņš skan, saiņojam dāvanas viens otram aiz smiekliem nogriežot pirkstus gandrīz, cepam karbonādi, paslepen dzerot džindžinu, kā arī stiepjam egli mājās ne tikai Latvijā, bet arī zemē, kur nav tik viegli uzvārīt pelēkos zirņus pusdienās, ziniet — ir forši. Man patīk.