Lietotājs ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
bozena piemin mazbāni, i ftom čisļe - dzelzceļa mezglu Paparde, līdz ar ko es vairs nevaru nepastāstīt pasaku Ūdenstūŗisti un Mazbānītis
Tais tālajos aizlaikos, manu gaismas stariņ, 1992. gada vasarā es papilnam biju aizrāvusies ar laivošanu; aber tad jau, zināms, nebija nekādu kajaku un neoprēnu, visi airēja Nirokus, ieģērbušies padomju skolēnu treniņtērpos. Īsāk sakot, visi visu nesa uz muguras, ieskaitot peldlīdzekļus, un pa dzimteni pārvietojās, izmantojot dzelzceļa pakalpojumus. Tas bija vienīgais iespējamais veids, mazo draudziņ, jo autobusi maksāja sūru piķi (kura mums nevienam nebija tā ka nu nemaz), aber vilcienā varēja aizmukt no kontras, ja tāda parādījās.
Tā nu reiz jaukie, pāris gadus, da i dekādes par mani vecākie līdzgaitnieki, pielēma, ka būs laivot pa Pededzi, posmā, kurā mēs vēl nebijām bijuši - no Jaunannas līdz Vikšņu tiltam. Jaunannai tuvākais satiksmes mezgls, iemetot paviršu skatienu neticami apdriskātā kartē, izrādījās dz.st. Paparde. Nu, sacīts darīts, plāns tiek paņemts uz darbību un kādā brīnumainā vasaras rītā ap pl. 7:00 seši braši jaunieši atrod sevi stacijā Lielupe uz perona.
Es aiztaupīšu jums sarežģīto loģistikas apskatu, vien būtiski piebilst, ka veicamais maršruts tai dienai bija Lielupe--Rīga--Pļaviņas--Gulbene--Papard
Tad nu beigu galā jaunie ūdenstūristi samērā saguruši atrod sevi ap 22:00 Gulbenē fraktējamies uz nākamo poputku, kas izrādās tas pats slavenais kuļtuŗas piemineklis Mazbānis. Naudas nav, aber mašīnists ir kaut kāds samērā sirsnīgs džeka, kas mums ļauj visu savu neiedomājamo hlamu iekraut vagoniņā un ar pēdējo reisu mēs jautri traucamies tumsā Alūksnes virzienā. Pa ceļam atklājas, ka vairumam pieturvietu nemaz nav nekādu staciju, uzburas vīzija, ka īstenībā vietējie iedzīvotāji izbradā stacijas nosaukumu smiltīs.
Kad nu esam sasnieguši Papardi (kas vienkārši ir punkts apmēram tādā mežu masīvā kā, piemēram, Ugāles mežniecība), par to laipni informē mašīnists, kas atnāk vagonā un pie viena palīdz izkrauties, izmet pa logu mums airus, novēlē labas dienas, uzsvilpj, un bānīts lēnītēm lēnītēm sāk kustēties. Šai brīdī notiek kaut kas samērā jocīgs: izrādās, ka vienīgais apgaismojuma avots bija bānītis pats, bet līdzko tas uzbrauc kalniņā aiz līkuma, un tad lejiņā un prom, mēs atrodam sevi melnā tumsiņā pusnaktī mežiņā.
Kādu mirkli ir klusums un neviens īsti nesaprot, ko nu, jo kabatas bateriju mums kā sugas toreiz nebij. Pēc mirkļa sāk gaudot. NEZINKAS! Tā sirsnīgi, dziļi un pārliecinoši. Efekts ir nekavējošs: katrs paķer pa airim rokās un sāk kaut kurp skriet. Kristaps tumsā uzgrūžas kaut kādai ēciņai, izmēros apmēram pa vidu starp manu grābekļu šķūnīti un vistu kūtiņu. Durvis ir aizslēgtas, bet mēs visi nāves briesmas sajuzdami, kliedzot un spiedzot ar airiem izlaužam durvis un sabēgam tur iekšā un iebarikādējamies. Trīcot un drebot tiek saklātas guļvietiņas siļķu kārbiņas komforta līmenī un nolīsts uz čuču.
Ataust skaists nākamais rīts un tad atklājas, ka ēciņa tiešām ir dzelzceļa palīgbūve darbarīku glabāšanai, bet nakts gaudotājs ir vecs skārda spainis, kas 30 metrus tālāk ir uzkārts tādā kā stabā, no kura var pieliet čukiņa lokomotīvei ūdeni dzesēšanai. Tūristi domīgi uzkurī Elču un, sakrāvuši visu neticamo hlamu uz mugurām, sāk mērot lielisko 8km ceļu pa takām uz Jaunannu.
bozena piemin mazbāni, i ftom čisļe - dzelzceļa mezglu Paparde, līdz ar ko es vairs nevaru nepastāstīt pasaku Ūdenstūŗisti un Mazbānītis Tais tālajos aizlaikos, manu gaismas stariņ, 1992. gada vasarā es papilnam biju aizrāvusies ar laivošanu; aber tad jau, zināms, nebija nekādu kajaku un neoprēnu, visi airēja Nirokus, ieģērbušies padomju skolēnu treniņtērpos. Īsāk sakot, visi visu nesa uz muguras, ieskaitot peldlīdzekļus, un pa dzimteni pārvietojās, izmantojot dzelzceļa pakalpojumus. Tas bija vienīgais iespējamais veids, mazo draudziņ, jo autobusi maksāja sūru piķi (kura mums nevienam nebija tā ka nu nemaz), aber vilcienā varēja aizmukt no kontras, ja tāda parādījās.
Tā nu reiz jaukie, pāris gadus, da i dekādes par mani vecākie līdzgaitnieki, pielēma, ka būs laivot pa Pededzi, posmā, kurā mēs vēl nebijām bijuši - no Jaunannas līdz Vikšņu tiltam. Jaunannai tuvākais satiksmes mezgls, iemetot paviršu skatienu neticami apdriskātā kartē, izrādījās dz.st. Paparde. Nu, sacīts darīts, plāns tiek paņemts uz darbību un kādā brīnumainā vasaras rītā ap pl. 7:00 seši braši jaunieši atrod sevi stacijā Lielupe uz perona.
Es aiztaupīšu jums sarežģīto loģistikas apskatu, vien būtiski piebilst, ka veicamais maršruts tai dienai bija Lielupe--Rīga--Pļaviņas--Gulbene--Papard
Tad nu beigu galā jaunie ūdenstūristi samērā saguruši atrod sevi ap 22:00 Gulbenē fraktējamies uz nākamo poputku, kas izrādās tas pats slavenais kuļtuŗas piemineklis Mazbānis. Naudas nav, aber mašīnists ir kaut kāds samērā sirsnīgs džeka, kas mums ļauj visu savu neiedomājamo hlamu iekraut vagoniņā un ar pēdējo reisu mēs jautri traucamies tumsā Alūksnes virzienā. Pa ceļam atklājas, ka vairumam pieturvietu nemaz nav nekādu staciju, uzburas vīzija, ka īstenībā vietējie iedzīvotāji izbradā stacijas nosaukumu smiltīs.
Kad nu esam sasnieguši Papardi (kas vienkārši ir punkts apmēram tādā mežu masīvā kā, piemēram, Ugāles mežniecība), par to laipni informē mašīnists, kas atnāk vagonā un pie viena palīdz izkrauties, izmet pa logu mums airus, novēlē labas dienas, uzsvilpj, un bānīts lēnītēm lēnītēm sāk kustēties. Šai brīdī notiek kaut kas samērā jocīgs: izrādās, ka vienīgais apgaismojuma avots bija bānītis pats, bet līdzko tas uzbrauc kalniņā aiz līkuma, un tad lejiņā un prom, mēs atrodam sevi melnā tumsiņā pusnaktī mežiņā.
Kādu mirkli ir klusums un neviens īsti nesaprot, ko nu, jo kabatas bateriju mums kā sugas toreiz nebij. Pēc mirkļa sāk gaudot. NEZINKAS! Tā sirsnīgi, dziļi un pārliecinoši. Efekts ir nekavējošs: katrs paķer pa airim rokās un sāk kaut kurp skriet. Kristaps tumsā uzgrūžas kaut kādai ēciņai, izmēros apmēram pa vidu starp manu grābekļu šķūnīti un vistu kūtiņu. Durvis ir aizslēgtas, bet mēs visi nāves briesmas sajuzdami, kliedzot un spiedzot ar airiem izlaužam durvis un sabēgam tur iekšā un iebarikādējamies. Trīcot un drebot tiek saklātas guļvietiņas siļķu kārbiņas komforta līmenī un nolīsts uz čuču.
Ataust skaists nākamais rīts un tad atklājas, ka ēciņa tiešām ir dzelzceļa palīgbūve darbarīku glabāšanai, bet nakts gaudotājs ir vecs skārda spainis, kas 30 metrus tālāk ir uzkārts tādā kā stabā, no kura var pieliet čukiņa lokomotīvei ūdeni dzesēšanai. Tūristi domīgi uzkurī Elču un, sakrāvuši visu neticamo hlamu uz mugurām, sāk mērot lielisko 8km ceļu pa takām uz Jaunannu.