Krustvārdu mīkla

Vispābā, šis žurnāls un tā īpašnieks ir morāli bankrotējis, tā man jāteic. Ja vien doma par dzēšanu kā tādu man nešķistu tik ārprātīgi gļēva un bezatbildīga (par saviem vārdiem), nekavējoši izdzēstos. Jau krietni sen es te nereflektēju par ārkārtīgi daudzām lietām. Gan dēļ auditorijas jutīguma, gan dēļ ētiski-politiskiem aspektiem. Nav jau tā, ka nav, ko teikt. Taču nevaru. Sausais atlikums ir tāds, ka man pašai nepatīk gandrīz nekas, ko es ierakstu. Pļarkstēt tikai sev zem atslēgas šķiet kaut kā tā neveselīgi.

Ir jau arī tā, ka virkne laikabiedru ir tik diezgan labi pazīstami, izprotami un atpazīstami, ka tur pie viņiem arī nav ko pakomentēt, reiz te nesen mēģināju un nekavējoši izraisījās pusfleims, kas aizgāja pilnīgos pārpratumos un auzās. A tāds risinājums - par Džekilu un Haidu, kad raksta n žurčos paralēli, nu tas pavisam savādi. Kaut kāda personības šķelšanās. Varbūt vienmēriņ atliekas aiziešana pagrīdē? Nevar saprast..

Kā jūs glābjat savus žurčus no mundeinisma, pliekanuma un totālas prognozējamības?