Krustvārdu mīkla

[nekādu amēriku es te neatklāšu, droši teikšu, ka ieraksts ir šaušalīgi banāls, triviāls un tāds, ko es gribēšu padzēst drīzumā aiz kauna]

ir labas, priecīgas un vispār 'dzīvi apliecinošas'. Kurpretim citas ir galīgi sapistas jau saknē. Un tam nav nekāda racionāla pamata, nevar piesiet te klāt nekādas paralēles ar briesmīgu dzeršanu iepriekšējā vakarā; nedz nereālu gruzōnu daudzdienu garumā, nedz PMS; un diez jau nu vai arī, ka baigi zvaigžņu stāvoklis tur kaut ko nosaka.

Šī diena bija no pēdējo sugas; lai arī nekas _tāds_ nenotika, viss bija kaut kāds sačakarēts, bet es - debīla bremze; līdz kādiem pus4 es kaut kā turējos pretim tam spiedienam, baigi centos pakāpties pozitīvismā. Toties pietika, ka:
- garā vājie, slinkie un bezkaunīgie apakšuzņēmēji pielikuši ugunsdzēsības trauksmes paneli nepareizā vietā, tādējādi nodrošinot to, ka vairs nevar ielikt mēbeli, vismaz ne kā projektēts;
- pazuda 900 metri aizkaru;
- fonā plandīja laikabiedru inerce [ne darba sakarā],

lai es kļūtu šausmīgi pesimistiska, ka kaut kam vispār ir kāda jēga. Tiesa gan, pēc pirmā trigerējošā notikuma iestāšanās manī pamodās šausmīgs fizioloģisks naids un vēlme slepkavot turpat uz vietas stroikā, godvārds, es pamanīju uz kāpnēm pamestu špakteli un gara acīm redzēju kā es to paceļu un iemetu pierē tieši vājstrāvu darbu vadītājam. Vēl man ir puserotiska fantāzija kā es noķeru ŪK daļas vadītāju un aiz kājām piekaru lifta šahtā pie jumta virsgaismas nesošās konstrukcijas. Bet tā visa ir tāda literatūra, kas raksturo brīžus, kad man vēl ir pieejami aktīvas pozīcijas resursi. Diemžēl, šausmīgi ātri viens cilvēks var inficēties ar pasīvās pozīcijas vīrusiem.