Kauguru anekdotes

Kauguri - tā Man ir vieta, kur satikt kādu no biedriem triecienniekiem un pēcāk doties apgaitā vērojot, vai kaugurieši ir jau devušies pie miera, un vai nav kāds nekrietns dzērājs, kurš piemētā pilsētas zaļo zonu ar papīriem. Rudenīgo vēsmu aizrauti, Mēs klejojam pa Kauguru mikrorajona tumšākajām un bīstamākajām ielām. Zem Mūsu kājām slīd mitrais asfalts, kas pārmaiņus mijas ar dolomīta šķembu ielas segumu.
Es neuzkrītoši atloku Savas ādas jakas piedurknes un pilnmēness vārajā gaismā parādās Manas spēcīgās trieciennieka rokas. Spēks. Es gūstu atzinību un apbrīnu pārējo biedru vidū par Savu atlētisko ķermeni. Zem Manas teļādas jakas klusi dus paslēpta īsta pistole.. kāda? To zinu tikai Es un Mani tuvākie biedri.
Lai gan Kauguru nemieri nenotika Mūsu mikrorajonā, Mēs jūtamies kā zemnieki, kas nostājušies pret muižkungu verdzības gadiem un esam gatavi doties cīņā pret tiem. Asinis, dubļi, un sēra smaka – tā ir mūsu ikdiena..

Pēdējā laikā visiem labi pazīstamais Kauguru pelēko ielu desantnieks VariSS mēdz savādi aizsapņoties. Bohēmas pārņemtā atmosfērā Mana gara lidojumam nav robežu. Kad ir pavadīts špāsīgs vakars ar "frontes" biedriem, Es jūtu, kā Manos muskuļos atkal ieplūst spēks un tad Es atkal esmu gatavs jaunām cīņām un uzvarām, jauniem triecieniem iz "frontes" dzīves. Tas nekas, ka tuvs biedrs krīt, viņa dziestošajās acīs Es redzu vādrus "ej, VariSS, cīnies, turpini to, ko Mēs esam iesākuši, neapstājies". "Fronte" nemīl vājos, frontei patīk trieciennieki.
Njā... Simpatizē Man šī bohēma. Tā ir kā lepna preilene lapsādas kažokā, kas izklaidē, bet nemudina uz izvirtību. Tomēr daudz laika atpūtai vairs nav atlicis. Aiz loga jau satumst Kauguru pelēkās debesis un Manī atmostas vecie "frontes" refleksi. Tālumā jau dzirdu biedru saucienus un gara acīm jau vēroju triumfa mirkļus. Vienmēr tikai uz priekšu, VariSS, tikai uz priekšu!

Kādu krietnu laiciņu atpakaļ Mēs ar biedriem triecienniekiem atļāvāmies būt mazliet avantūristiski. Mēs sarunājām satikšanos pie Kauguru saimniecības preču veikala it kā, lai parunātu par dzīvi un uzsmēķētu labu cigareti, bet Mūsu prātos bija izpildīt jau sen kaldināto plānu. Man tolaik bija nupat kā apritējuši saldie 18, tādēļ kā vecākais, biedru iedrošināts, svarīgo uzdevumu pildīju Es. Stratēģija bija vienkārša – biedri samet Man savu pusdienu naudu un Es, tērpeis tumšādas jakā, kas apkārtējos ļaudīs izraisa cieņu, un uzpucējis acenes jo spoži, lai atspulgs noslēptu manu patieso acu krāsu, devos pie kioska pretējā ielas pusē. Savu sakāmo es biju izslīpējis nevainojami, lai tas izkalusītos nepiespiesti, tā it kā Man tā būtu ikdienšķa runa. Es kioska pārdevējai nelikos pazīstams, Mana veikli maskētā izskata dēļ, tādēļ varēju droši izbērt sakrāto naudu no Manas spēcīgās dūres un bez mazākās minstināšanās izteikt Man tolaik tik svešo vārdu "Princese". Sākotnēji vēlējāmies aplūkot vienkārši intereses pēc, kaut vai ierēkt, bet mēs, trieciennieki, vienmēr augsti vērtējam labas kvalitātes poligrāfiju un arī šoreiz Mums nenācās vilties. Kā vecākais un drosmīgākais no Kauguru triecienniekiem Es treicu pirmais, un atzīšu, ka Mans rezultāts vienmēr ir bijis augstāks kā pārējiem biedriem, bet Mēs esam cieša komanda, tādēļ vienmēr atbalstam biedrus, kuriem iet gūtāk, ar uzmundrinošu vārdu un draudzīgi uzpliķējot uz pleca sakot:“nekas, biedri, nākamreiz Tev sanāks tāpat kā Man”. Njā... Simpatizē. Spēks un roku veiklība ir trieciennieka trumpji skarbajā ielu dzīvē...

Šovakar Kauguru tumšajās šķērsielās Es skaudrāk kā parasti sajūtu ar šo apkārtni savijušos cilvēku likteņus. Kas gan bija tas tumšais un sakumpušais tēls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, saplūstot ar asfalta pelēkumu? Tas ir tikai viens no viņiem- vienkāršajiem ļaudīm, proletāriešiem, kuri reiz celsies un trieks savu dūri pretīm revolūcijai. Tagad galvenais ir apzināties Savus biedrus, krāt spēkus "frontē", krāt tos izšķirošajai dienai. Njā... Man neizgaist no prāta šī jaunieša tēls. Es gribēju pieiet klāt un uzaicināt iedzert ar Mani kādu alus kausu, tad Es nopratu, ka labāk netraucēt šī dzīvē daudz pieredzējušā cīnītāja gaitas. Kaut kādā ziņā Es sajutu, ka dvēselē viņš ir līdzīgs Man.
Arvien biežāk jādomā par to, kas notiktu, ja Es tiktu ievainots un mirtu. Cilvēkam, kas ikdienā sastopas ar tādām situācijām kā Es, tas vienmēr ir jāapsver, jāapzinās skaudrā realitāte. Ja nu uzticamais ierocis pieviļ, ja nu biedri pieļauj kļūdu, ja nu man nākas piedzīvot nodevību. "Frontē" viss var notikt. Visvarāk Es vēlētos mirt, klausoties biedru uzmundrinājuma vārdos, apzinoties, ka Es esmu izpildījis Savu misiju. Asinis iekrāsotu Manu kreklu, viss lēnām satumstu, es ieslīgtu svētlaimīgā mierā. Njā... Simpatizē. Un kur nu vēl raudošās preilenes un īstas ādas zārks! Arvien biežāk aizdomājos. Njā...

Izskatās, ka Es esmu kļuvis populārs. Skat, atkal kāds ņirgājas! Nudien, Es no dusmām varētu sist Savu lakotās cūkādas portfeli, tikai žēl saskrāpēt.

valiss

Nepatīk Man šādi joki! Iedomājies no sevis sazin ko, sadomājis, ka var atdarināt pelēkā trieciennieka VariSS unikālo neizdevušā literāta tēlu! Nepatīk man tādi dirsēji! Atbrauc uz Kauguriem, Mēs ar biedriem tevi laipni sagaidīsim, parunāsim kā īsti vīri. Būs jautri! Nesimpatizē Man... Njā...