vardotaja

Don't count days; make days count.

Nokārtoju augstskolas lietas, aizvedu salabot riteni, humpalās par supermazām naudiņām iepirku foršas drēbītes un tagad graizu lupatiņas jauniem craft projektiem.

Un ko Tu šodien izdarīji, lai Tava diena skaitītos?

Atkal un atkal pārliecinos, ka mājas tīrīšanai un kārtošanai ir attīroša iedarbība arī uz domāšanu. Man vienmēr ir paticis kārtot, ja arī varbūt mazāk to varētu teikt par tīrīšanu. It sevišķi feini ir paskatīties apkārt, kad viss padarīts — cik skaisti ir un cik laba sajūta.

Vakar vakarā divkārt pārkāpu pāri savai komforta zonai: kā autovadītāja un kā profesionāle. Rezultāti ir līdz reibumam lieliski. Jāatceras arī turpmāk biežāk pamest iesūnojušos kaktiņus.

Sakrāmēju beidzot savas rotaslietas, pašai prieks. Pēdējjā laikā ļoti gribas visu ko sakārtot, veidot sarakstus, klasificēt.

Iereģistrējos arī dayzeroproject.com, tagad arī man ir savs saraksts ar 101 lietu, ko vēlos izdarīt 1001 dienas laikā.

Katru reizi, kad braucu ar mašīnu, sanāk arvien labāk. Ar laiku piešaušos. Būs labi.

Par sakrātajām dāvanu kartēm Amazonē nopirku izcilas šķēres šūšanas darbiem. Piegādās septembra sākumā, bet esmu sajūsmā jau tagad.
Man ļoti patīk kvalitatīvas lietas. Mans naudas maks bija dārgs, bet ļoti labs, un mana pildspalva, ar kuru rakstu ikdienā, maksāja priekš rakstāmrīka šķietami neiedomājamu summu, bet to jau sen ir atpelnījusi, nemaz jau nerunājot par rakstīšanas ērtībām — pat baudu — ko sagādā man ikkatru reizi, kad to paņemu rokā. Tas mudina neskopoties, kad runa ir par ikdienā bieži lietojamu lietu iegādi, jo, pērkot lētu, bet ne tik labu, ietaupījums bieži ir stipri iluzors. Ietaupījums uz dzīves kvalitātes rēķina — vai tad tas ir tā vērts?

Lieliski. Nebeidzu sajūsmināties par dažu ļautiņu intelekta kalngaliem.
Saņemu draugos vēstuli no kāda nepazīstama:
- hello how are you
Atbildu:
- Fine, thanks.
- nice
am adrian now in riga
and you
- My name you already see and my location I prefer not to reveal.
- i like your eyes sweet
i wish we meet
where you live
- As I already told you, I am not willing to reveal my location. I do not intend to meet you anywhere as well.
- why
am not bad man
- So what?
- dont be racist
i like your eyes
what you do in life [šis, lūk, ir melnais]
- Racist? You must be nuts. Just because I'm not running to meet just anyone who happens to tell me a compliment? Since you just brought up the topic, the real racist here is - apparently - you. Good bye and I hope not to hear from you ever again.

Nobloķēju. Nedomāju, ka šis būtu no maniem overreacting gadījumiem, ja reiz cilvēks nav spējīgs pieņemt visparastāko noraidījumu.

Šonakt sapņoju, ka es un Viņš apprecamies. Bez jebkādas ceremonijas, kaut kādā haotiskā sporta laukumā... apmaināmies gredzeniem. Šis sapnis mani padarīja laimīgāku nekā jebkurš cits no līdzīgas tematikas, taču dažāda izpildījuma sapņiem līdz šim. Laikam jau tāpēc, ka kāzas ar Viņu man neasociējas ar pasākumu — tās asociējas tikai ar brīdi, kad beidzot sāksim dzīvot kopā arī ikdienā.

Tālāk bija parastais "mūkam un slēpjamies no slepkavām" sapnis. Un tomēr tā gaitā ik pa brīdim uztaustīju savu gredzenu, un visas briesmas kļuva maznozīmīgas, gredzenam Viņu atgādinot.

Dumji un bābiski. Bet, gadiem ejot, pieķeros Viņam jo dienas, jo vairāk.

Radio nevilšus uzjundīja atmiņas no skolas laikiem.
Skolotāju dienā, kā parasti, mūs vaktēja "lielie divpadsmitie", un viens no uzdevumiem tajā dienā bija grupās izdomāt dziesmiņu par skolotājiem. Vieni adaptēja "gaidi mani", citi vēl ko, mums kaut kā iznāca Līvu "Piedod man". Un es biju iniciatore stulbam tekstiņam tajā — ka riebjas skolotājas. Manā debilajā pusaudža paurī tas likās baigais joks.
Joprojām reizēm atceros un nokaunos.

Caurvēja izpūstajā dzīvoklī man patīk atkal uzvilkt adītās zeķes, iedzert siltu tēju un patamborēt. Patīk naktīs ievīstīties mīkstajā segā, patīk gatavot siltus ēdienus, nevis katrai ūdens glāzei mest klāt ledus gabaliņus.
Vai tas ir augusts?

Gribētos izdomāt un uztaisīt kaut ko labu rotaslietu uzglabāšanai — citādi šobrīd jau sāk veidoties tāds haoss, ka pat pati īsti vairs nezinu, kur un kas man ir. Meklēju iedvesmu...

Šķiet, ka visiem šī nedēļas nogale bijusi ļoti nogurdinoša, ieskaitot pa kaķi. Pirms jaunās darba nedēļas jādodas gultā agrāk nekā ierasts. Visiem. Ieskaitot mani.

P.S. Saulriets bija lielisks.

Man ļoti patīk tā ideja — izdarīt tagad kaut ko tādu, lai nākotnes "es" varētu būt lepns par tagadnes "es". Okei, man šovakar nesanāks to tā skaisti noformulēt, bet nereti redzu, cik lieliski tas nosstrādā uz mani pašu tieši īstermiņa mērķīšu realizācijā. Negribas šodien kaut ko darīt — tad iedomājos, cik lepna būšu rīt, ka tas beidzot ir padarīts... pieķeros, izdaru un vēl nopriecājos, cik viegli bija. Biežāk derētu šo perspektīvu atcerēties.

Rēķinot uz 1 litru, vislētākais no vietējā Rimi pieejamajiem šampūniem ir un paliek pusprofesionālais Syoss. Ņemot vērā, ka pašreizējā situācijā tādām lietām ņemu vērā galvenokārt cenu, šāds pavērsiens ļoti iepriecina.

Par ātru, daudz par ātru tā vasara ejot uz galu. Re, nākamnedēļ esot paredzama pēdējā vasarīgā sauļošanās... Visā šajā kontekstā mazliet pieklustu, jo patiesībā man pret vasaras beigšanos lielu iebildumu nav. Vasaras romantiku esmu sabaudījusies, un, ja tagad jāpāriet uz rudens romantiku — kāpēc gan ne? Strauji aug kastaņi, šur tur parādās pa kādai asterei, un es vienkārši ļauju laikam ritēt, kā tas vēlas. Ja būs vēl vasara — priecāšos. Ja nebūs — būs kaut kas cits, ne sliktāks.
Man patīk pārmaiņas.

Šonakt sapņoju ,ka lasu un šķeļu jaunos kastaņus. Šodien uz celiņa pacēlu vienu vēja notraukto un pāršķēlu... Ir! Tikai pavisam maigi un balti vēl. Nemaz nezināju, ka var būt tik lieli, bet vēl balti!

Šodien pastā.

Stāvu, gaidu savu kārtu. Fiziskas rindas nav, darbojas sistēma "kurš ienāca pēdējais". Ienāk viens aiz manis, cits aiz manis... beigu beigās no tiem, kas ienākuši pirms manis, atlicis tikai pārītis, kas raksta kaut kādas veidlapas un lodziņu ir jau atbrīvojuši. Apskatos, ka neviena pirms manis ienākušā vairs nav, un eju pie lodziņa. Tajā brīdī viena vecene (kura bija ienākusi tikai tikko un tātad pēc idejas būtu pēdējā) sāk bļaut "mana rinda, mana rinda!!!111viensviens" un nesas pie lodziņa, lai tikai būtu pirms manis. Vienlaikus tā pārīša čalis man pārmetoši saka: "cienītā, visi stāv rindā!".

Mīļā miera labad paeju nost, lai jau vecenei tiek, un prasu čalim, pēc kā tad tā rinda būtu nosakāma. Atbilde — "kas pēdējais ienāk...". "Bet es ienācu krietni pirms viņas," saku. Čalis kaut ko neskaidri nomurkšķ (laikam par kaut kādu iepriekš aizņemtu rindu), ko lāga nesadzirdu, jo viņa dāma viņam pikti saka, lai taču mēs pašas tiekot galā. Pārējie, kas ienāca pēc manis, bet pirms vecenes, stāv klusu.

Atbrīvojās otrs lodziņš, ātri nokārtoju, ko vajadzēja (vecene tikām nebija pat īsti sākusi), un devos prom.

Gribētos, kaut es būtu nospļāvusies par kaut kādām tur kauna padarīšanām un aizstāvējusi savu vietu rindā. Ne jau tāpēc, ka žēl (būtu vecene kaut vārdiņu pieklājīgi bildusi, es bez vārda runas būtu palaidusi), bet tāpēc, ka tiku pataisīta par nelieti, lai arī neko sliktu nebiju izdarījusi. Bet vislielākā skāde — ka šitādu sūda epizodi tā ņemu pie sirds. Nu nafig?

Atņirdzās kurpes. Salīmēju ar superlīmi. Pati brīnos, cik labi turas kopš tā laika.

Man ļoti patīk darīt visu ko ar rokām, bet nekas no tā pagaidām neizdodas tādā līmenī, lai esvarētu iziet uz iztikas pelnīšanu ar to. Man patīk arī tulkot, bet varbūt tomēr ne tik ļoti, lai to darītu nemitīgi visu atlikušo dzīvi. Un es joprojām netieku galā ar to watafaku, kas iestājās pēc maģistra beigšanas.

Trolejbusā iekāpa jauniešu pārītis — aptuveni videnes pēdējo klašu/pirmo kursu studentu vecumā. Visu ceļu meitene nenormāli borzīja virsū čalim. Par ko? Izrādās, viņš gājis lēnāk nekā viņa, tāpēc viņai pa galvu sities lietussargs. Tad viņa šim uzrūkusi — velcies ātrāk! — un viņš, sev par nelaimi, paklausījis... sev par nelaimi, jo tagad tas bijis par ātru, un dāmītei atkal nav bijis labi. Pēcāk jau lamāšanās pārgāja uz vispārīgām tēmām kā, piemēram, ka viņai visi vienmēr braucot ādā (man gan izklausījās pretēji), un, nē, neviens ne pie kā neesot vainīgs (arī izklausījās pretēji), un, un, un...
Apbrīnoju čaļa pacietību. Es, ja būtu ar šādu meiteni sapinusies kā čalis (vai pat ja ne), pēc pirmajām 10 minūtēm būtu izkāpusi random pieturā un bye-bye beauty... :)