Stāvu, gaidu savu kārtu. Fiziskas rindas nav, darbojas sistēma "kurš ienāca pēdējais". Ienāk viens aiz manis, cits aiz manis... beigu beigās no tiem, kas ienākuši pirms manis, atlicis tikai pārītis, kas raksta kaut kādas veidlapas un lodziņu ir jau atbrīvojuši. Apskatos, ka neviena pirms manis ienākušā vairs nav, un eju pie lodziņa. Tajā brīdī viena vecene (kura bija ienākusi tikai tikko un tātad pēc idejas būtu pēdējā) sāk bļaut "mana rinda, mana rinda!!!111viensviens" un nesas pie lodziņa, lai tikai būtu pirms manis. Vienlaikus tā pārīša čalis man pārmetoši saka: "cienītā, visi stāv rindā!".
Mīļā miera labad paeju nost, lai jau vecenei tiek, un prasu čalim, pēc kā tad tā rinda būtu nosakāma. Atbilde — "kas pēdējais ienāk...". "Bet es ienācu krietni pirms viņas," saku. Čalis kaut ko neskaidri nomurkšķ (laikam par kaut kādu iepriekš aizņemtu rindu), ko lāga nesadzirdu, jo viņa dāma viņam pikti saka, lai taču mēs pašas tiekot galā. Pārējie, kas ienāca pēc manis, bet pirms vecenes, stāv klusu.
Atbrīvojās otrs lodziņš, ātri nokārtoju, ko vajadzēja (vecene tikām nebija pat īsti sākusi), un devos prom.
Gribētos, kaut es būtu nospļāvusies par kaut kādām tur kauna padarīšanām un aizstāvējusi savu vietu rindā. Ne jau tāpēc, ka žēl (būtu vecene kaut vārdiņu pieklājīgi bildusi, es bez vārda runas būtu palaidusi), bet tāpēc, ka tiku pataisīta par nelieti, lai arī neko sliktu nebiju izdarījusi. Bet vislielākā skāde — ka šitādu sūda epizodi tā ņemu pie sirds. Nu nafig?
Garastāvoklis: |
 irritated |
Skaņu fons: |
Kaut kādu motoru rēkoņa |