vardotaja

Tas merkantilais kaķis ir klāt katru reizi, kad kāds taisa tostermaizes, un paliek tik mīļš, tik labiņš, ka teju vai nimbs uz galvas veidojas. Un neaizmirst balsī izteikt savas nemaz ne tik klusās cerības.

Aizgulēšanās rīts. Bet tas nekas...

Tā pūš, ka atrāva logu vaļā — to, kam rokturi nedarbojas un kurš turas ciet tāpēc vien, ka aizlīmēts. Lai kaut kā labotu situāciju, nostopēju rāmi ar dzēšgumiju un sasēju kopā šīs puses nefunkcionējošos rokturus ar otras puses funkcionējošajiem. Kamēr vasara, tikām štrunts, bet ziemā šāds pasākums mēdz būt stipri nepatīkams. Rīt jāiet beidzot nopirkt krampīšus.

Redz kā, nekādi nevar zināt, kas skaitās kauns un kas — taisni labi. Varbūt pēc gadiem četrdesmit būs normāli, ja kaut kur internetā varēsim atrast augstu valsts amatpersonu draņķīgus kailfoto, kas savulaik taisīti ar domu "ko mazbērniem parādīt"? Un tas, ka cilvēks strādājis ārzemēs — pluss vai mīnuss? Varbūt būs jākaunas rakstīt savā CV jebkādu darbību nevalstiskajās organizācijās?