vardotaja

Ir ļoti jocīgi, ka tagad ir ko darīt. Un Daudz ir. Un visu laiku. Un tas nebeigsies tuvākos gadus.

Jocīgi, vienlaikus mazliet biedējoši un nenoliedzami atsvaidzinoši un iepriecinoši. Lai arī vakaros ir nogurums. Vai varbūt tieši tāpēc.

Sanāk tā muļķīgi, bet es ļoti nogurstu no cilvēvu bariem, sevišķi, ja vide/vieta/pasākums ir neierasts, jauns. Un, jo vairāk cilvēku, jo vairāk/ātrāk nogurstu. Tajā pašā laikā man cilvēkos patīk būt. Tikai katru reizi pēc lielāka svešo pasākuma nākamajā dienā man jāatpūšas. Kad ir ilgāki svešo pasākumi, piemēram nedēļu, es jau zinu grafiku: pirmajā dienā viss ir ok, vairāk esmu maliņā. Otrajā dienā vairāk sapazīstos ar ļaudīm. Trešajā atkal turos maliņā, jo jau sāku stipri nogurt. Ceturtajā esmu ļoti viegli aizkaitināma, bet, jo ātrāk tuvojas pasākuma beigas un jo vairāk sapazīstos ar cilvēkiem, jo vieglāk un patīkamām kļūst un uz beigām jau liekas viss dikti jauki. Bet tikai uz beigām.

Pēdējā laikā tā pavairāk sanāk saskarties ar ģimenēm, kurās aug bērni. Un ir, protams, interesanti uzzināt visu ko jaunu un patīkami ar viņiem noņemties, bet secinu, ka vismaz kādu laiku bērnus noteikti vēl nevēlos. Cik labi, ka man ir izvēle.

Pat grūti pateikt, kā vieglāk/grūtāk saņemties darbam: esot mājās vai citur. Mājās visu laiku tiecas aprīt ikdienā ierastās muļķības, ciemos vai viesnīcās — dzīves baudīšana. Bet fakts, ka ideāla vieta, lai saņemtos, ir bibliotēka.

Manu paziņu lokā ir vairāki ārkārtīgi vientuļi cilvēki — starp tiem arī tādi, kas tīrī lepnuma dēļ nekad savu vientulību neatzītu. Visiem šiem maniem paziņām ir ārkārtīgi saasināta uztvere uz jebkādiem jokiem, ķircināšanos, pat vienārši jebkādiem tekstiem, ko varbūt viņi tā uzreiz nesaprot. Jo tas viss allaž automātiski tiek iztulkots vissliktākajā iespējamā versijā, piemetot klāt krietnu devu aizvainojuma un fantāzijas, tā ka runātājs brīžam pat apstulbst — kā tur varēja izlobīt kaut ko TĀDU? Un reizēm liekas, ka šis varētu būt viens no vientulības blakusefektiem — ja tev trūkst komunikācijas, tad tu centies vismaz no esošās izzīst pēc iespējas vairāk. Diemžēl kaut kādi kompleksi neļauj to darīt, nečakarējot smadzenes citiem.

Es pati tāda biju, kad biju vientuļa.

Ir pienācis brīdis, kad daru bez ilgas domāšanas. Pērku bez laikošanas, jo mans laiks ir dārgāks par neizdošanās gadījumā izsviestu naudu. Izlemju kaut kur doties un tikai tad spriežu, kā to savienot ar pārējo darāmo. Labprātāk atņemu sev kādas liekas stundas miega nekā palaižu garām iespēju.

Bet vajag vēl vairāk, lai es beidzot brīvi atteiktos no tā, kas pilnīgi bezjēdzīgi tērē manu laiku.

Esmu sajūsmā par šīsdienas pirkumiem. Kurpju pāris, auskaru pāris, viens biksīšu un krūštura komplekts un viens divu krūšturu komplekts... un tas viss par 30 naudiņām. Esmu sajūsmā par šo veikalu, vienmēr atrodas kaut kas labs un lēts.

Ir lieliski, ja apakšveļa ir skaista, nevis no sērijas "ka tik der", kā man diemžēl nereti gadās Latvijā. Tāpēc vien bija vērts šurp atbraukt — lai iepirktu ko tādu, ka skatīties uz sevi spogulī ir prieks arī tad, kad esmu puskaila. Un cenas, protams, ir neticami labas.

Un vispār — esmu atklājusi, ka uzskatu savu ķermeni par skaistu. Tiešām. Arī tad, kad ir melnie, man vairs nav "šitais garām, tas nesmuki un vispār esmu krople" sindroma. Esmu tiešām priecīga par savu augumu, es pat vairs neprotu ievilkt vēderu, tikai sasprindzināt presīti.

Un šeit ir pavasaris. Man liels prieks ik gadu pašā Latvijas ziemas laikā patrāpīties uz kādu nedēļu kādā siltā, pavasarīgā vietā.

Dolce vita!

Garš vakars ar gariem darbiem. Daudz vēl jāpadara, daudz stundu vēl priekšā. Rīt no rīta jāatdod un... tad jātur īkšķi un drebošu sirdi jāgaida, ko teiks. Vai tas vispār ir kaut kam derīgs? Vai man maz ir jēga turpināt iet pa šo taku? Visam vajadzētu noskaidroties nākamnedēļ.

Gribasspēks ir laba lieta.
Pēdējā laikā mani stipri mocīja nespēja izlemt, kā rīkoties tālāk tagad, kad izglītība ir. Tas ir, ko strādāt, vai kaut ko mācīties utt. Sāku lasīt dažādus rakstus internetā par šo tēmu, un konstatēju, ka piekrītu apgalvojumam, kas nebūt nav glaimojošs man — proti, ir muļķīgi cerēt, ka vienā brīdī tu zināsi pietiekami, lai izdarītu neapšaubāmi pareizu izvēli. Un vissliktākā izvēle ir — neizvēlēšanās. Ir jāpieņem lēmums, lai kustētos uz priekšu, un nav jēgas baidīties, ka kaut ko palaidīsi garām, izvēloties citu ceļu — jo kaut ko jau tāpat palaidīsi garām, neatkarīgi no tā, kuru ceļu izvēlēsies. Un vēl — ir jābūt stingram pret sevi, palaišanās noved pie slinkuma, neko nedarīšanas, sevis žēlošanas utt.

Un tā nu es tagad cenšos būt stingra pret sevi. Zinot, ka parasti pamostos ar sajūtu, ka gulēts par daudz, tagad lieku modinātāju stundu agrāk. Stingri sev saku, ka jāceļas, neļauju sev vēl stundu vāļāties, kā vēl pavisam nesen būtu darījusi. ķeros pie darba, ignorējot izklaides lapu 9gag&co bezdarbīgās laika nosišanas vilinājumu...

Un esmu pārsteigta, cik daudz padaru un cik daudz forša darāmā man rodas no jauna! :)

Ko šodien izdarīju tādu, lai mana situācija tagadnē vai nākotnē būtu labāka nekā pirms tam?
- Izveidoju jaunu interešu blogu un ieliku 2 rakstus
- Papildināju interešu twitterkontu
- Dabūju acu kosmētikas noņēmēju
- Saliku pa vietām jaunās drēbes
- Sarakstīju atbildes visiem haltūras cilvēkiem
- Saliku visam tegus haltūras meilā
- Aizgāju uz bodi pēc piena (tiešām skaista diena, lai arī auksta — man prieks, ka izgāju laukā)
- Izdarīju visus šodienas haltūras darbus (kuru tiešām nebija maz, sen nebiju tik cītīgi strādājusi)

Un vēl ir tikai septiņi vakarā.

Joprojām man krietnas problēmas sagādā jautājums "Ko tad tu gribi?"
Pietiktu man izvēlēties vienu konkrētu virzienu, par kuru degt un sadegt, bet mani nekas neiededz, nekas nepiešķiļ to vienu vienīgo dzirkstelīti.

Es tā saprotu, ka man tagad vajadzētu kaunēties, bet ( ar vājiem nerviem nelasīt )

Šodienu bija vērts dzīvot, jo:

-dabūju un jau krietni iesāku haltūru
-biju pēc klaviatūras
-iztulkoju AB pagaru rakstu
-aizsūtīju AB dzejas sākumu
-nopirku zāles
-konstatēju, ka dzīvošu :)

Reizēm mani tīri labi motivē ideja "kāpēc šodienu ir vērts dzīvot". Proti, vakarā apkopoju, ko tādu labu pa šo dienu esmu izdarījusi, ka mana situācija jebkādā nozīmē ir kļuvusi labāka, nekā tā bija no rīta pieceļoties.

Un šodienu bija vērts dzīvot, jo:
-savedu kārtībā mājas un izmazgāju drēbes
-izdarīju vienu minidarbiņu, par kuru tomēr tāpat maksās
-pieteicos haltūras piedāvājumam un saņēmu ļoti cerīgu atbildi un aicinājumu tikties
-aizpildīju anketu pētījumam

Nav daudz, bet slimības laikam pietiks :)

Skolas laikā man ļoti patika slimot, jo man ļoti nepatika būt skolā — attiecīgi slimošana bija gluži jauka alternatīva.

Tagad man slimošana liekas lāsts — un pat varbūt ne tik daudz slimības tiešo izpausmju dēļ, bet gan tādēļ, ka nevaru neko padarīt / nav spēka / galvaspainis utt. Kā redzams, vēlmes mainās. Turklāt ātri.

Kāds tomēr ir atvieglojums, uzzinot, ka neviens likums nav ticis pārkāpts, lai arī aiz nezināšanas. Un noskaidrošana prasīja daudz mazāk laika, nekā sākotnēji šķita. Protams, viss kā parasti - vajag taču tik vien kā iesākt, tad jau aiziet...

Pamazām manī atgriežas miers. Kārtoju lietas, kas palikušas karājoties līdz šim. Nolieku šīgada drazas pie šī gada un jaunajam gādāju visu jaunu. Šodien tas ir plānotājs - skaists, gudrs un labs, lai skaistas, gudras un labas lietas darītu.

Šis gads man nav bijis sevišķi aktīvs. Beidzās viens milzīgs dzīves posms, es pat teiktu, ēra, bet nekas īsti noteikts vietā vēl nav stājies. Toties esmu ļoti daudz ko pārdomājusi, apsvērusi, salikusi pa plauktiņiem, gandrīz vai izvērsusi iekšpusi uz āru. Tagad daru, kas vēl palicis, lai nākamo gadu varētu iesākt uz citas noskaņas (sevišķi, ņemot vērā, ka to arī sagaidīšu ceļojumā). Es neesmu māņticīga, lai uzskatītu, ka līdz ar gadskaitļa maiņu kas diži mainīsies, bet man ļoti patīk skaisti žesti un rituāli, un kāpēc gan tāds nevarētu būt šī gadu mija?

Vakar trolejbusā viens izdzimums onanēja, uz mani blenzdams. It kā jau tas vien nebūtu gana slikti, šis izdomāja mani arī izsekot, kad izkāpu laukā.

Šodien man ir bail iziet no dzīvokļa. Bail atvērt durvis, kad pie tām kāds zvana. Bail aiziet līdz tuvējam veikalam pēc pārtikas. Un liekas, ka nekad vairs nebraukšu ar sabiedrisko transportu.

Agrāk man likās, ka tāda skaistuma sievietes, kādas mani visvairāk fascinē, sabiedriskajā transportā nav sastopamas tāpēc, ka viņām ir daudz naudas un viņas izvēlas sava auto sniegtās ērtības. Tagad man liekas - viņas ar sabiedrisko transportu nebrauc, jo baidās.

Fiziskās aktivitātes ir baudāmas, un tām saņemties sāk šķist pat vēl vieglāk, nekā likās. Un mājup nākot konstatēju, ka nemaz neesmu kā galīga lupata pēc treniņa — gandrīz jāsāk brīnīties, no kurienes tās sviedru jūras rodas.
Liels prieks, ņemot vērā, ka skolas laikā biju klases tizlene.