Manu paziņu lokā ir vairāki ārkārtīgi vientuļi cilvēki — starp tiem arī tādi, kas tīrī lepnuma dēļ nekad savu vientulību neatzītu. Visiem šiem maniem paziņām ir ārkārtīgi saasināta uztvere uz jebkādiem jokiem, ķircināšanos, pat vienārši jebkādiem tekstiem, ko varbūt viņi tā uzreiz nesaprot. Jo tas viss allaž automātiski tiek iztulkots vissliktākajā iespējamā versijā, piemetot klāt krietnu devu aizvainojuma un fantāzijas, tā ka runātājs brīžam pat apstulbst — kā tur varēja izlobīt kaut ko TĀDU? Un reizēm liekas, ka šis varētu būt viens no vientulības blakusefektiem — ja tev trūkst komunikācijas, tad tu centies vismaz no esošās izzīst pēc iespējas vairāk. Diemžēl kaut kādi kompleksi neļauj to darīt, nečakarējot smadzenes citiem. Es pati tāda biju, kad biju vientuļa. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 6. Februāris 2013, 13:28, an anonymous reader commented: nē, vientuļi cilvēki tiešām pareizāk un dziļāk aptver realitāti. |
On 6. Februāris 2013, 16:10, indulgence commented: Tas kopš bērnības tā - tiem bērniem, kas bērnudārzā neiet, spēriens ar kāju pa dibenu, izspārtīta smilšu kūka vai smilšu sauja matos nešķiet nekas asprātīgs, aber pie kolektīvās socializēšanās pieradušajiem bērnudārzniekiem iedurt otram ar dakšiju tāds joks vien šķiet. :) Tik daudz es saprastu, bet vai bērns, kas neiet bērnudārzā, arī, teiksim, no cita bērna teiktā "man garšo zemenes" izdomātu "viņš domā, ka es esmu kretīns, jo man zemenes negaršo, tas nekas, ka viņš nemaz nezina, kas man garšo", kamēr bērnudārznieks visu saprastu pareizi? :) Vai varbūt man vienkārši nepareiza tendence no paziņām nolasās? :) |