Manu paziņu lokā ir vairāki ārkārtīgi vientuļi cilvēki — starp tiem arī tādi, kas tīrī lepnuma dēļ nekad savu vientulību neatzītu. Visiem šiem maniem paziņām ir ārkārtīgi saasināta uztvere uz jebkādiem jokiem, ķircināšanos, pat vienārši jebkādiem tekstiem, ko varbūt viņi tā uzreiz nesaprot. Jo tas viss allaž automātiski tiek iztulkots vissliktākajā iespējamā versijā, piemetot klāt krietnu devu aizvainojuma un fantāzijas, tā ka runātājs brīžam pat apstulbst — kā tur varēja izlobīt kaut ko TĀDU? Un reizēm liekas, ka šis varētu būt viens no vientulības blakusefektiem — ja tev trūkst komunikācijas, tad tu centies vismaz no esošās izzīst pēc iespējas vairāk. Diemžēl kaut kādi kompleksi neļauj to darīt, nečakarējot smadzenes citiem.
Es pati tāda biju, kad biju vientuļa.