vardotaja

Ceļojumi per se vairs nav nekas tāds, ar ko varētu kādu pārsteigt. Tagad ceļojumam sakrāt var lielas tautas masas, ja tik ir vēlme. Tagad, ja gribi uz kādu atstāt iespaidu, ir ne tikai jāaizbrauc, bet arī jāizskatās, it kā tu tur nebūtu tikai tā uz dienu vai divām aizbraucis, jāizskatās kā vietējam. Jātēlo luksusa dzīve.

Gribēju rakstīt, ka tik daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, ko satiec. Ka, ja es nebūtu kopā ar vīrieti, ar kuru esmu, es nedarītu neko no tā, ko daru tagad. Es neticētu sev tā, kā ticu tagad. Es neizvirzītu sev tik ambiciozus mērķus, kādus izvirzu tagad.

Bet tad es sapratu, ka, lai ar ko es būtu vai nebūtu kopā, man nekad nebūs gana kāpt augšup.

Nevaru atrast, uz ko tiekties.

Pastāsti, lūdzu, kāds ir Tavs pašlaik svarīgākais ilgtermiņa mērķis un kā saprati, ka gribi tieši to?

Man ir kleitu periods. Mēneša laikā esmu nopirkusi 7 (!) kleitas!

Mums ir daudz skaistu vārdu. Un ir arī daudz neglītu vai vismaz tādu, ko esam iemācīti par neglītiem uzskatīt. Un tāpēc man vairs nav vārdu, lai ieliktu šim tekstam nosaukumu.
Mums ir daudz retu vārdu. Un ir arī daudz bieži lietotu un pat novazātu. Un tāpēc man vairs nav arī vārdu šī teksta galvenās tēmas nosaukšanai.
Kā divi ar varu kopā saspiesti magnēti — pluss pie plusa, mīnuss pie mīnusa un aptīti ar izolācijas lenti. Vai plīsīs lente vai tavi poli mainīsies vietām?
Bet, kad skatiens kļūst par triecienvilni, nepanesams kļūst spriegums starp ādu un ādu, un es mitējos virknēt vārdus.

Tuva cilvēka finansiālās grūtības ierobežo — manā gadījumā pat ne tik ļoti materiālā ziņā kā psiholoģiski. Gribas palīdzēt, bet zinu, ka neļaus. Tad nu tagad piestrādāšu, lai varētu palīdzēt tad, ja pienāks brīdis, kad tomēr ļaus. Iekrājumi galu galā nekad nenāk par ļaunu.

Sapucēties bez iemesla — tā ir lieta!
No pirmā maija valkāju tikai svārkus un kleitas — nekādu bikšu. Ļoti sievišķīga un eleganta sajūta. Daudz biežāk sapucējos. Ērtāka veļas mazgāšana, kas šobrīd nav mazsvarīgi, esot bez veļasmašīnas. Nu, un pilnīgi cits fīlings. Pilnīgi.

Būt laimīgam arī ir darbs!
Kad gadiem no vietas darīts pirmkārt tas, kas nekādu prieku nesagādā, ir viegli aizmirst izdarīt kaut ko jauku sev. Un tāpēc jāpieraksta, ko gribas:
-aizbraukt uz kaimiņpilsētām;
-aizbraukt uz jūru;
-aiziet uz bibliotēku pastrādāt;
-uzrakstīt kādu literāro darbiņu;
-sapucēties vienkārši uz pastaigu;
-nopirkt sev puķes;
-atpūsties kafejnīcā...
Galvenais - nepazaudēt šo "gribas" ikdienišķā "ieslēdzu datoru un tur arī visu dienu palieku" ritmā. Uzvesties kā ceļojumā. Kas taču patiesībā arī ir katra dzīves diena.

Pragmatikas lekcijās reiz pasniedzēja aizpļāpājās par to, cik maz patiesībā mūsu (ar to domājot ne Latvijas, ne Lietuvas, ne Baltijas bet plašāk) medijos ir informācijas par notikumiem un cik daudz — par diskursu. Proti, ja ieejam kādā ziņu portālā: cik daudz ir rakstīts par reāli notikušo, bet cik daudz — par viedokļiem, kāda teikto, kādām atsauksmēm, protestiem, atbalstu, komentāriem, iebildēm, aicinājumiem...

Šodien neko, neko vairs negribas. Mierīgi nobeigt dienu, kurā taču vismaz kaut kas labs paveikts (bibliotēka, biļete, internets, paika).

Noskatījos Star Wars oriģinālo triloģiju. Nu... jā, es tagad saprotu, kāpēc tā ir klasika. Also, labāk sapratīšu kultūrreferences.

Šodien lieliski strādājas, nespēju vien nopriecāties, cik daudz jau esmu padarījusi un kādā tempā iet uz priekšu vēl atlikušais. Ja vakar gāju gulēt saskumusi par to, ka neko nebiju izdarījusi, tad šodien visu atguvu ar uzviju.

+ Piereģistrējos Instagram, tikai nesakonektējos ne ar vienu. Likšu tur pati priekš sevis bildes no savas ikdienas ar visu ko, kas man liksies skaists un/vai atmiņu vērts, pat ja tā tiešām iznāks tāda ēdiena bildēšana, kādu iecienījusi daudzu apsmieta jauniešu grupa. Nu un tad? Tas ir mans treniņš saskatīt skaisto ikdienā.

Nesen satiku vienu savu klasesbiedreni. Viņa neturpināja mācības augstskolā (kā es un vēl vairāki), bet izmācījās skaistumkopšanas jomā. Ļoti labi izmācījās, mind you; ja man ir izvēle, vienmēr dodos pie viņas, jo zinu, ka rezultāts būs tik labs, ka pārsteigs mani pašu — šai ziņā man vēl ne reizi nav nācies vilties.

Vārdu sakot, meitene ir ļoti talantīga un arī ļoti centīga. Viņai ļoti rūp attīstīties, nesēdēt uz vietas, un šai ziņā viņa laikam gan ir krietni pārāka par mani, lai gan arī es uz vietas nespēju nosēdēt — jūtos mirusi, ja neesmu attīstības procesā.

Nu, lūk. Satiku un parunājāmies. Un tad viņa ar lepnumu sāka stāstīt, ka esot ļoti pieaugusi pēdējā laikā. Vairs neesot tik naiva (teikšu godīgi — ja man jāiedomājas naivuma etalons, tā būtu viņa) un pat lasot grāmatas! Kad pajautāju, ko viņa lasa, izrādījās, ka daiļliteratūru nē (nepārprotiet, es neapgalvoju, ka jālasa noteikti daiļliteratūra!), viņai patīkot grāmatas par psiholoģiju un zinātniskas grāmatas.

Kāda zinātne tad, ieinteresējusies vaicāju. Zinu taču, ka zinātniskie teksti bieži vien pat citiem zinātniekiem sagādā galvassāpes, un te tā...

Atbildi precīzi nenocitēšu, bet sastāvēja no domu spēka, visuma gariem, čakrām, enerģijām un vēl virknes elementu, kas vienkārši uzlaida gaisā manu atlikušo saprātu. Viss tur esot ļoti sarežģīti un zinātniski aprakstīts. Lai arī man nav nekādu iebildumu, ka cilvēks tic kaut vai rūķīšiem, kas dzīvo siltumnīcā un kož kājās (bērnībā vienā sapnī man šitādi rādījās), maķenīt saskumu tieši par to, ka visi tie "mans kaķis nobezdējās uz ziemeļiem, tāpēc šogad Zemes magnētiskie poli apmainīsies vietām" tomēr acīmredzot pietiekami lielai daļai cilvēku šķiet zinātniski. Noklusēju. Neba nu vajag man cilvēku ar tādām lietām trobelēt, gan jau ka pa vidam viņai trāpās arī tiešām labas grāmatas, no kurām viņa daudz gūst.

Sarunas turpinājumā kaut kā sanāca par nākotnes plāniem ieminēties. Viņa momentā ieskrējās tēmā "apprecēties un tikt pie bērniem". Teicu — baigi forši un tā, es tikai pati par sevi nevaru teikt, ka man to gribētos. Viņa saprotoši māja ar galvu — tagad, ja? Es tā — nu, tikpat labi vispār. Es jau nevaru apgalvot, ka manas domas nekad nemainīsies, bet pašlaik es vispār nedomāju, ka ko tādu gribu.

— Kā, bet tā taču ir dzīves pamatjēga!!!

Un es te tagad domāju: vai kaut kas mani no viņas maz atšķir? Un, ja jā, kas tas ir?

Galu galā izskatās, ka neba nu ticība tam vai šitam nosaka tavu... es pat nezinu, emocionālās inteliģences (?) līmeni. Nonākšana pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem vēl neko nenozīmē. Svarīgas ir vēl vismaz divas lietas: ceļš, pa kādu pie tiem esi nonācis, un tolerance pret iespējamiem citiem viedokļiem, proti, necenšanās uzspiest savējo.

Un man arvien biežāk sāk šķist, ka liels cilvēks patiesi ir tas, kam nekas nav jāpierāda, kas jūtas labi pasaules plurālismā un kam — gluži otrādi — diskomfortu sagādā kādi centieni pievērst otru personu savai ticībai, uzskatam vai pārliecībai.

Vājas motivācijas brīžos nākas ļoti valdīties, lai nesadarītu pilnīgas muļķības, piemēram, neatteiktos no kādas no galvenajām šībrīža nodarbēm. Jo ko gan es darītu bez tām?

Un patiesībā tāpat kā vienmēr: mana galvenā problēma ir tas, ka nezinu, ko gribu.

Ļoti sen nebija tā bijis, ka man ir plānotājs un es to reāli arī lietoju. No otras puses, nekad nebija bijis tā, ka man ir tāli plāni ar konkrētiem datumiem.

Tāda sajūta, ka visapkārt ir bariem ļaužu, kas to vien dara kā cenšas mani pa solītim vien pabīdīt uz priekšu. Tāda sajūta, ka visi ir priecīgi palīdzēt un grib, lai man izdodas. Tāda sajūta, it kā es būtu iedzīvojusies pulkā sargeņģeļu.

Joprojām nedrošība par savu identitāti, par savu ceļu un tā līčločiem. Svešā pilsētā, bet ar vecajiem niķiem. Mosties taču reiz!

Kā tas tā nākas, ka ir tik grūti saņemties uz patiesi darbīgām dienām, kaut arī pēc padarīta darba vienmēr ir tik liels visaptverošs gandarījums? Kaut kāds muļķīgs paradokss.

Man gribas smalkas, skaistas lietas. Ne daudz, bet lieliskas. Ne uzkrītošas, bet dārgas. Ne greznas, bet kvalitatīvas. Tā, lai istaba pustukša, bet lai katra lieta, ko tur ieraugu, ir ar savu stāstu un īpatnību, ar kaut ko, kas tieši šo lietu liek man paturēt pie sevis.

Un vēl man vairs negribas neko taisīt, adīt, pīt, vīt, mežģīt, līmēt, skavot... Liekas, ka tā bija kārtējā tāda fāze, kam izgāju cauri. Sāku uzskatīt, ka dzīve ir par īsu, lai taisītu tāpēc vien, ka negribas pirkt. Ja kaut ko vajag, tad vajag. Ja nevajag tik ļoti, tad — tad nevajag vispār. Un, ja es ko taisu, tad tikai ko īpašu. Tikai tāpēc, ka neko tādu citādi nevar dabūt.

Ja sešos vakarā pamalē vēl sārtojas saulriets, ir skaidrs — laiks gaidīt pavasari! :)