Vārdu sakot, meitene ir ļoti talantīga un arī ļoti centīga. Viņai ļoti rūp attīstīties, nesēdēt uz vietas, un šai ziņā viņa laikam gan ir krietni pārāka par mani, lai gan arī es uz vietas nespēju nosēdēt — jūtos mirusi, ja neesmu attīstības procesā.
Nu, lūk. Satiku un parunājāmies. Un tad viņa ar lepnumu sāka stāstīt, ka esot ļoti pieaugusi pēdējā laikā. Vairs neesot tik naiva (teikšu godīgi — ja man jāiedomājas naivuma etalons, tā būtu viņa) un pat lasot grāmatas! Kad pajautāju, ko viņa lasa, izrādījās, ka daiļliteratūru nē (nepārprotiet, es neapgalvoju, ka jālasa noteikti daiļliteratūra!), viņai patīkot grāmatas par psiholoģiju un zinātniskas grāmatas.
Kāda zinātne tad, ieinteresējusies vaicāju. Zinu taču, ka zinātniskie teksti bieži vien pat citiem zinātniekiem sagādā galvassāpes, un te tā...
Atbildi precīzi nenocitēšu, bet sastāvēja no domu spēka, visuma gariem, čakrām, enerģijām un vēl virknes elementu, kas vienkārši uzlaida gaisā manu atlikušo saprātu. Viss tur esot ļoti sarežģīti un zinātniski aprakstīts. Lai arī man nav nekādu iebildumu, ka cilvēks tic kaut vai rūķīšiem, kas dzīvo siltumnīcā un kož kājās (bērnībā vienā sapnī man šitādi rādījās), maķenīt saskumu tieši par to, ka visi tie "mans kaķis nobezdējās uz ziemeļiem, tāpēc šogad Zemes magnētiskie poli apmainīsies vietām" tomēr acīmredzot pietiekami lielai daļai cilvēku šķiet zinātniski. Noklusēju. Neba nu vajag man cilvēku ar tādām lietām trobelēt, gan jau ka pa vidam viņai trāpās arī tiešām labas grāmatas, no kurām viņa daudz gūst.
Sarunas turpinājumā kaut kā sanāca par nākotnes plāniem ieminēties. Viņa momentā ieskrējās tēmā "apprecēties un tikt pie bērniem". Teicu — baigi forši un tā, es tikai pati par sevi nevaru teikt, ka man to gribētos. Viņa saprotoši māja ar galvu — tagad, ja? Es tā — nu, tikpat labi vispār. Es jau nevaru apgalvot, ka manas domas nekad nemainīsies, bet pašlaik es vispār nedomāju, ka ko tādu gribu.
— Kā, bet tā taču ir dzīves pamatjēga!!!
Un es te tagad domāju: vai kaut kas mani no viņas maz atšķir? Un, ja jā, kas tas ir?
Galu galā izskatās, ka neba nu ticība tam vai šitam nosaka tavu... es pat nezinu, emocionālās inteliģences (?) līmeni. Nonākšana pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem vēl neko nenozīmē. Svarīgas ir vēl vismaz divas lietas: ceļš, pa kādu pie tiem esi nonācis, un tolerance pret iespējamiem citiem viedokļiem, proti, necenšanās uzspiest savējo.
Un man arvien biežāk sāk šķist, ka liels cilvēks patiesi ir tas, kam nekas nav jāpierāda, kas jūtas labi pasaules plurālismā un kam — gluži otrādi — diskomfortu sagādā kādi centieni pievērst otru personu savai ticībai, uzskatam vai pārliecībai.