Es tā saprotu, ka man tagad vajadzētu kaunēties, bet
viena One Direction dziesma man pat patīk. "More than this", ja precīzāk.
Un, protams, tāpat kā tās kaudzes tīņu, arī man ir priekšstats, kā to kāds varētu man dziedāt, un es pat zinu, kurš. Tas ir vīrietis, kurš ir bijis (centies būt) tuvumā jau gadiem un no kura es tomēr ļoti cenšos attālināties viņa slīcinošā pesimisma un — cik ironiski — uzbāzības dēļ.
Kad reiz viņš kārtējo reizi žēlojās par kaut ko, es sarunāju savu mīlestību, kurš tieši tajā jomā ir profesionālis, un abi uztaisījām ekskursiju uz viņa dzīvesvietas pusi, pie reizes atrisinot viņa problēmu. Kad ierados mājās, mani jau gaidīja vēstule — nē, ne pateicība, bet gan teju prasība paskaidrot, kādas īsti ir manas attiecības ar cilvēku, ar kuru kopā biju aizbraukusi. Ja līdz tam es tādā virzienā pat iedomājusies nebūtu, tad tobrīd man viss tapa skaidrs. Vienlaikus man dziļi riebās šāda uzvedība, un to paskaidrojusi, es attiecīgo vīrieti nobloķēju visos iespējamos saziņas kanālos.
Viņš man turpināja reizi pa reizei atsūtīt kādu īsziņu, dažkārt mēģināja zvanīt (es gan necēlu). Pēc ilgāka laika (šķiet, bija pagājis vismaz gads) kādā vispārējā amnestijas brīdī līdz ar citiem pagātnes rēgiem, kas mani vairs neuztrauca, atbloķēju arī viņu. Ar laiku un prātīgu uzvešanos viņš panāca, ka apstiprināju draudzību sociālajā tīklā. Tomēr es nekad ar viņu nerunāju sirsnīgi, jo zinu, kā viņš to izmantotu.
Šis vīrietis man sūta skaistus, pārdomātus sveicienus svētkos, komentē manas fotogrāfijas, velta man melodijas un raksta man dzeju. Pat maniem augstajiem standartiem daļa no tās ir skaista un smalka — un, lai arī ne tieši, tomēr visnotaļ nepārprotami pasaka... nu, visu. Ieskaitot to, ko pasaka manis minētā dziesma. Līdz pēdējai lāsei.
Tikmēr es joprojām esmu kopā ar to pašu savu mīlestību. Viņš ir tehnisks prāts. Viņš nevelta man mūziku, nerunā skaistas tirādes, neraksta man dzeju. Apzinādamies manu vēlmi pēc romantikas, viņš ik pa laikam cenšas to sagādāt, ja arī ne vienmēr tas labi izdodas. Viņš nav spontānais romantiskais smukulītis, kādu allaž meklē un atrod romantisko romānu varones. Viņš ir... daudzējādā ziņā pat parasts. Viņš par mani ļoti rūpējas un cenšas manu dzīvi padarīt tik skaistu, cik iespējams, viņš vienkārši nav romantiskais varonis. Tikai kad viņš piekļauj mani sev klāt... es to redzu viņa acīs. Dziļu maigumu.
Neticu, ka pasaulē ir kāds, kas jūtas vēl vairāk mīlēts, nekā jūtos mīlēta es. Tikai ne jau tās dzejas dēļ. Tā skatiena dēļ cauri ikdienībai. Un, lai arī es mierīgi varu iedomāties šo dziesmu man dziedam otru — es nemūžam nemainītu. Jo man ir viss.
Garastāvoklis: |
 loved |