Kāpēc mēģinājumi atgūt kontroli pār savu dzīvi ir tik destruktīvi? Tāpēc, ka kontrole ir ilūzija? Vai tāpēc, ka tas nāk no izmisuma, nevis no racionāla plāna? Vai tāpēc, ka mēs tikai domājam, ka gribam atgūt kontroli, bet patiesībā tas ir kaut kas cits?

mana spēja tolerēt atšķirīgus viedokļus un pieejas lietām šobrīd ir kritiski zema, visu laiku galvā gribās kādam izstāstīt kā viņš nepareizi dzīvo vai uztver lietas vai whatever, you name it.
kas man liek domāt, ka es esmu nogurusi. Un gribu ātrus risinājumus savām un citu problēmām so it doesn't drag out for days.
kaut kā darbs no mājām mēnešos lietas manā galvā bija nomierinājušās, aizmirsušās, bet tagad, pēc pagājušās nedēļas, es visas 5 darbdienas nesekmīgi cīnos ar 0 motivācijas.
Citās un labākās ziņās, trackstand mani ir padarījis par likumpaklausīgāku pilsoni, un tā vietā, lai brauktu pāri pie sarkanā, es rātni trenēju savus trackstand skilus

Autobusa šoferis, kurš mani apdzina 10cm attālumā, to paskaidroja ar tekstu- Bet te taču ir tik plata ietve.
Kas ir savdabīgs paskaidrojums tam, kāpēc bija jāveic manevrs, kas apdraudēja kāda dzīvību:"Man nepatīk, ka tu te brauc, tāpēc man vienalga, ka varu Tevi nogalināt vai savainot!" Pie kam- 50m pirms pieturas, kāpēc?!!!!
Es esmu ļoti stabils braucējs but god knows es sabijos un noraustījos, tas varēja beigties ļoti bēdīgi. Vienīgā doma gan bija- bļā, man darba dators somā!!!!

Man liekās, ka Terapijas pavārs ir stouneris (es padomāju un varbūt tas ir zero waste), citādi nevar izskaidrot tos random produktus visādi citā pierastos ēdienos. Ja vēl tie kkā īpaši uzlabotu garšu, es saprastu, bet ne tak

Kāds man varētu paskaidrot, kāpēc es jau labu laiku aktīvi mūku no savas dzīves un kāpēc domājot par dažādiem tās aspektiem, kas pavisam noteikti nav fucked up, manī ir nolemtības un izmisuma sajūtas. I don't want this. Sometimes I think there is really nothing I want. Or am capable of wanting and enjoying in a long term.

Man liekas svarīgi saglabāt atmiņā to sajūtu, ka es esmu gan šodiena, gan mana ikdiena.
I am both

Šodien balss no pagātnes. Kaut kad ļoti sen es esmu tā jutusies. Šis ir kaut kas ļoti pazīstams. Bet es nevaru izlikt pirkstu tai sajūtai, nevaru nosaukt to vārdā un nevaru arī atcerēties, kad tas ir bijis. Droši vien kaut kur starp filozofu pirmo kursu un Igaunijas beigām.
Bezgala brīnišķīgā pasniedzēja šodien atgādināja par sērām. Lasīja Batleri. Un kaut kas sakustējās. Kaut kāda atskarsme par to, ka es līdz galam neesmu izdomājusi vai sapratusi kā mainos es un mana dzīve pēc māsas nāves. Man ar sevi nav closure. Un es nekad arī neesmu mūvojusi tālāk. Visbēdīgāk ir, ka šī doma par to, ka vajadzētu tikt ar to galā, noslēgt mieru ar to, pāries pēc nedaudzām dienām, varbūt pat rīt no rīta es vairs neatcerēšos un nesapratīšu to, ko atskārtu.
Es vairs nezinu, kas es esmu, neprotu autentisko sevi. Visu laiku ir sajūta, ka performēju, performēju pat sev vistuvākajiem. Kustība ir vienīgais, kur jūtu kaut ko no sevis. Pēdējā laikā bieži pieķeru sevi pie domas galvā, ka patiesībā es sev nemaz nepatīku. Un lai saprastu jaut ko par sevi, man ir sajūta, ka jāiznīcina viss esošais. Nedaudz kauns no šādas patētikas savā vecumā, cik ilgi var meklēt sevi un pielaikot lomas.Es jūtos ļoti nepiemērota būt ar citiem cilvēkiem, tik ļoti out of place un neiederīga.

Es: nēnujā, draugs man ir jauks, decent purrrson, es nez, cik šis ir stabili utt
Es pēc tam, kad esmu pavadījusi pāris stundas ārpus savu brīnišķo draugu burbuļa: LŪDZU NEKAD NEPAMET MANI!!!!

"We are glad to send you this letter about your participation in the LCCA Summer School "Negotiating Gender in the Baltics and Eastern Europe" and we are looking forward to seeing you in Kuldīga (..) "

'Bļe, pēdēja diena pirms atvaļinājuma, atnācu uz darbu pie 11 e-pastiem no vadītājas, kur daļa darbu ir viņas neizdarītais, how fucking kind