Klusē par visu, kas Tev svarīgs

Pēc ilgiem laikiem no sirds zaudēju savaldīšanos. Kā parasti, par neko īpašu, then again- par visu svarīgo. Es tikai vairs nesaprotu, ar ko un par ko ir vērts neturēt muti. Nevienu es tā pat nepārliecināšu, tikai turpināšu bojāt attiecības un garastāvokļus.
Pamodos vienos naktī un negulēju līdz pieciem. Sen nebiju sajuties tik vientuļš, skumjš un nepareizs. Tagad klabinu darbā taustiņus ar actiņām šaurām un aizpampušām kā peļu... nu, gan jau jūs zināt.
Citās ziņās, padomāju un sapratu, ka visu manu nedrošību, baiļu un nevērtības sajūtu dēļ brīvajās attiecībās saietu sviestā. Bet tīri teorētiski- viss izklausās pareizi. Praktiski, I just don't have it in me! Tādas kā slāpes un bads pēc būšanas atzītai, pareizajai, īstajai, vienīgajai un neaizstājamajai. Principā, viss tas, kas attiecības sačakarē vienā setā. I'd say I'm fucking needy. Un es īsti nezinu, ko ar sevi tādu iesākt. Vēl nedaudz un gan jau sākšu lasīt pašpalīdzības grāmatas. Nē, bet nopietni, nav tālu no tā, ka meklēšu glābiņu ezotēriskā huiņā un cilvēkos, kas runā citātos, jo- what else is there for the poor and unknown?!