vakardiena bezsvara stāvoklī. Tā gribējās, lai kāds galviņu paglauda, bet neviena galviņas glaudītāja blakus nebija, tāpēc nācās saņemties un, spītējot paģirām un dzīvītes nīšanai, metos savā iknedēļas triatlonā. Ja ar riteni braucot man tikai brīžiem zuda realitātes sajūta, tad mājās, nododoties plankingam, peldēju nekurienē visas 2 minūtes. Brīnišķīga sajūta, ja tikai tas nenāktu kopā ar vieglu nelabumu.
Skrējiens, protama lieta, bija mizerablākais šī gada vēsturē, bet ļāva trešajai disciplīnai gatavoties jau ar skaidru galvu. Metās krēslot, kad mēs ar mazo, rudo lēni un cienīgi devāmies mežā. Mazais mežonis! Viņš uzvedās tā, it kā mēnesi nebūtu jāts, nevis katru dienu (gandrīz) šajās 2 nedēļās jāts. Ar cienīto, starp citu, atradām vēl vienu veidu kā pavadīt laiku kopā, pat ja tas, ko dara, it kā neiet kopā. Kamēr viņš skrēja, mēs ar rudo cienīgi rikšojām viņam blakus, vai lēkšojām pa priekšu, izrādīdamies kā mācēdami. Nu labi, izrādījos es!
un tad, protams, nakts, kur "sieva nikna, pats neizgulējies", tas ir, nevis prostatas problēmas, bet bezmiegs, kuru izraisa nevēlam domu domāšana, līdz pašam rītam miegs mijās ar vissirslikti domām.
Nu ja, bērni- nedzeriet, ja nevarat turēt...
Un Takā man arī vairs nepatika.


Un vēl man liekas, ka vakar vakarā sastapu jz kaukau braucam Vanšu tiltā augšā, kamēr es ripinājos no tā lejā.