Gribās kaut ko uzrakstīt par tām 3 nedēļām Alūksnē, bet kaut kā nav vārdu. Un ko tad es teikšu- viss patika, nekas nebija pa īstam grūti-wiiiii?!
Tas ļoti nāca par labu manai mentālajai veselībai. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka 3 nedēļas man nebija ne par ko jādomā pašai, un viss notika pārāk strauji, lai paspēt gremdēties kaut kādās melanholijās.
Ļoti paveicās ar 12 cilvēkiem, kuri bija MANA nodaļa. Ar vēl vienu čomu, mājupbraucot, tieši nosmējām, ka parasti mums vajag pāris dienas vai nedēļas, lai atvērtos, bet te kaut kā bija- BAM, THIS YOU HOOD NOW, MAKE STUPID JOKES :)
Un šīs 3 nedēļas mani ir atstājušas nemierīgu, nedaudz garlaikotu savà ikdienā un hobijos, gribās iet, skriet, svīst. Darīt visu NIKNĀK. Bet gan jau tas pāries.
Es nevaru nevienam neko tā ļoti ieteikt, jo katram savas vajadzības, robežas, bet ar skatu uz pagātni, es sev ļoti iesaku šo darīt. Ja nu ir tās laika cilpas, un vakardiena atkal būs vietā, kur jāpieņem lēmums par šo.
Šī vasara jūtas kā gadi