Trigger warning: attiecības ar ēdienu, attiecības ar būšanu dzīvam







Pēc šķiršanās nevaru neko ieēst, viss ir jāstumj ar varu lejā, uzdzerot lieliem malkiem ūdeni, lai skalojas lejā. Viss liekas pretīgs un rauj uz augšu. Kad šis mainījās, kad kompulsīva emociju apēšana pārvērtās neēšanā. Es nekad neesmu mēģinājusi "vismaz kaut ko kontrolēt" caur neēšanu. Vai tas ir tas, kas notiek, kad ir sajūta, ka kāds ir izrāvis ķeblīti no kājapakšas? Tu ej un atrodi jaunus neveselīgus veidus kā "kontrolēt" savu dzīvi?

Nav tāds aktīvas sāpes, vienlaikus gribās raudāt un dejot, bet ir arī tāds nedaudz rezignēts- oh well, atkal nepaveicās nokrashot pie lidmašīnas pacelšanās/nolaišanās. Kas, ņemot vērā svētdienas notikumus pie Ventspils, liekas ļoti neiejūtīgi, jo tie cilvēki noteikti gribēja dzīvot.
It is not that bad sajūta, bet tad ir tā neēšana, spontānā raudāšana un just let me not exists
Kas droši vien nozīmē, ka es atkal no sevis slēpju kaut ko
man ir zajebala būt visiem "par daudz"
es nezinu kā būt mazāk
lai cik mazu es sevi būtu saspiedusi, es vienmēr beigās izrādās, ka esmu aizņēmusi par daudz vietas, neesmu bijusi pietiekami uzmanīga
I fucking hate it