Kāpēc mēģinājumi atgūt kontroli pār savu dzīvi ir tik destruktīvi? Tāpēc, ka kontrole ir ilūzija? Vai tāpēc, ka tas nāk no izmisuma, nevis no racionāla plāna? Vai tāpēc, ka mēs tikai domājam, ka gribam atgūt kontroli, bet patiesībā tas ir kaut kas cits?
|
Posted by: cukursēne (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} saccharomyces) Posted at: September 21st, 2020, 02:57 pm
|
|
ok, gotcha, autonomija un rīcībspēja. tas man arī ir ļoti svarīgi, jā. "iekšējais kontroles lokuss", kā reiz teica mana terapeite :D
bet es, protams, uzreiz prātoju par piemēra izvēli, kā "kontroles atgūšana pār dzīvi" salīdzinās ar mērķtiecīgu attiecību izbeigšanu nevis, piemēram, uzsākšanu ("es izdomāju, ka gribu uzsākt attiecības, informēju par to potenciālo partneri, partneris piekrīt, attiecības sākas"), vai ir nozīme tam rāmim, kā tiek definēts, kuras lietas ir kontrolējamas un kuras - ne. varbūt tā destrukcija sasaucas ar kaut kādu pieņēmumu, ka pozitīvas/konstruktīvas lietas ir apstākļu sakritība pēc noklusējuma, t.i., ka tā vispār nav joma, kur savu ietekmi identificēt?
es nezinu, kā ir Tev, bet esmu pamanījusi, ka man pašai ilgstoši ir bijis daudz vieglāk sev nodefinēt, kur es procesus esmu "sabojājusi", nekā fokusēties uz lietām, kur vēlamais ir kļuvis par esošo. un varbūt ka man tad tur ir sanācis drusku tāds self-fulfilling prophecy - ja kontrole/ietekme vispār šķiet iespējama tikai negatīvos/destruktīvos kontekstos un veidos, tad tā arī ir tā joma, kur to redzēšu un/vai īstenošu.
un vēl jau būtisks ir jautājums par to, kas vispār ir "negatīvi"/"destruktīvi"? loģiski, ka robežu novilkšana var izskatīties diezgan dramatiski un var nozīmēt kādu sociālu vai mentālu konstrukciju izjukšanu, taču es arī nezinu, vai tas vienmēr ir destruktīvi pēc būtības, jo no pašveselīguma perspektīvas var būt ļoti konstruktīvi, ne? piemēram, tad, kad es aiziešu no šī darba - vai tas būs destruktīvi? nenoliedzami, jo visādiem cilvēkiem tas nebūs ērti un būs vismaz uz laiku jāpārkārto vismaz kādas organizācijas struktūras. bet tas taču arī sanāk konstruktīvi, jo man nebūs vairs par šo darbu regulāri jāburkšķ, haha.
tagad par šo visu tā drusku ilgāk domājot - man laikam joprojām liekas, ka kontrole ir tāds slidens jēdziens, jo ir skaidrs, ka dzīvi nevar kontrolēt, taču tai pat laikā nav tā, ka to nevar ietekmēt, un tad sanāk tāds ambivalents un, iespējams, pat drusku kognitīvo disonansi veidojošs stāvoklis, kurā mums vienlaikus ir kontrole un nav kontroles. kas ir pilnīgi ok, bet nez, vai to procesu, kurā es saprotu, pār ko man ir kontrole un pār ko - ne, un kurā brīdī tās ir pietiekami, lai justos komfortā, varētu kaut kā padarīt vienkāršāku, haha. kitty confus.
tb, sajūtu, ka lietas vnk nenotiek ar tevi, ka neesi ezītis upē (lai upe mani nes), bet gan tas, kas notiek, ir tiešas tavas rīcības sekas. Es nez, piem., pārtraukt attiecības, tur ir diezgan skaidrs, ka es izdomāju, ka gribu izbeigt attiecības, nokomunicēju to ar partneri, attiecības beidzās- salīdzinoši vienkārši redzama cēloņsakarība ar mani kā galveno darītāju. Lai arī iluzora kontrole, jo tur comes much other things in play un viskas var notikt, lai arī, iespējams, nepārdomāts solis, bet still paliek sajūta ŠITO IZDARĪJU ES, nevis es biju pasīvs objekts, kuru stumda/grūsta random notikumu virkne