reizēm ir ļoti labi ceļot ar draugiem. Tāds skats no m(alas).
bijām ar draudziņiem Liepājā, un post factum mīļais Zais par mani un partneri teica, ka gandrīz kā tādā medusmēnesī izskatās. Mhmm, mhmm, tikai tāda ir katra diena šajā gadā. tad nu lūk, man ir jautājums- huļi es šajās attiecībās visu laiku nervozi lūkojos pār plecu, ar aizdomām skatos gan uz savām jūtām pret viņu, gan viņa jūtām pret mani, visu laiku domāju par to, vai šīs tiešām ir veselīgas un labas attiecības, visu laiku sagaidu, ka kaut kas notiks, ka tūlīt atnāks kāds piemērotāks manam partnerim par mani. Un tūlīt, tūlīt to pamanīs arī partneris.
es zinu, ka varu būt arī pilnīgi saprātīgs un drošs un pārliecināts par savām attiecībā, been there not so long ago. bet kas šeit ir tāds, kas rada visu to nemieru. man nav iemesla neticēt vai šaubīties, tiešām nav
this just so weird
nesaprotu, kāpēc mēs vnk nevaram kopā sapņot un stādīt karpeļus, kāpēc man visu laiku fonā galvā ir armagedons. Un pat ja būtu beigās armagedons, šis ir tieši tik jauki un sirsnīgi, ka būtu vērts tomēr izbaudīt.