December 4th, 2018 (08:57 pm)
Sēžu bārā Berlīnē, dzeru alu, kuru jau vairs nevaru atļauties, un raudu. Es pēdējās pāris dienās daudz raudu. Bet kāpēc. Objektīvi viss ir labāk. Terapijā nolēmām, ka viens no maniem mērķiem būs tas, ka mācīšos būt godīga pret sevi un atpazīšu jūtas, nevis racionalizēšu. Un es te sēžu un nezinu, nav pat ko racionalizēt. Kāpēc es jūtos tik nelaiaimīga brīdī, kad lietas galīgi nav slikti.
Ai, mīļo draudziņ, paldies, ka Tu esi. Šis ir tik mīļš daudzkilometru plecs un apskāviens.Un es apzinos savu privilēģiju te vienkārši būt. Raudāt berlīnēs ar humusu uz sejas mēdz būt daudz labāk nekā savā gultā mājās. mēs esam burvīgas strūklakas!
P.s. man ir prieks par ziedojumu, jo zinu, cik atbidīga par to jūtues, bet par to es neraizējos