Pirmie spidometra 1000km noripojās 2 nedēļās. Otrajiem tūkstots vajadzēja mēnesi. Pat īsās darbdienas atņem laiku sev un nogalina motivāciju. Rīt atkal sākās pilnās 8h dienas, un man jau tagad gribās mirt. Es priecājos, ka man ir darbs. Bet kaut kas tajā visā mani dara tik trauksmainu un rada vēlmi izkasīt sevi ārā no savas miesas.
Gribētos sev uzdāvināt saņemšanos pamēģināt dalību jebkādās velosacensībās. Instagramos ļoti sekoju burvīgai velobraucējai iesācējai, kam,acīmredzami, ir talants un apņēmība. Lasot jūtos iedvesmota. Bet diez vai mans tūrisma velo,un mans sagatavotības līmenis ir kas vairāk kā izsmiekls.
Beidzot Malduguns uztaisījusi alu tādiem softijiem kā es- Zīļuks is its name!
Es nenoreaģēju uz cipariem. Ar tādu kilometrāžu nav kauns uz mačiem braukt. Noteikti smuks starts varētu būt SEB 1. posms Cēsis -Valmiera, ja nav bail no miljons cilvēkiem. Bet vispār noteikti var sākt ar mazajām sētas gonciņām. Uz pjedestāliem var tikt ;)