will wear strap-on for attention

Vakar biju skrienamlietu veikalā. Un- jutos neredzama. Pārdevējs, acīmredzami, uzskatīja, ka par visām svarīgajām detaļām un padomiem ir vērts runāt tikai ar vīrieškārtas cilvēkiem. Ok, par pirmo es saprotu, tas bija viņa čoms, lai gan man nelikās īpaši forši, ka man bija pacietīgi jāgaida, lai paprasītu to, ko man vajag, kamēr viņš izstāstīja čomam, kā nosalis Stirnubukā un visādi citādi iztarkšķējies. Kad čoms aizgāja, viņš pievērsās otram džekam un stāstīja tos pašus stirnu buka stāstus un stāstīja visko par skriešanas botām, kamēr es tiku atstāta pati savā nodabā ar savām kurpēm un domām.
Also, nelikās forši, ka pēc tam, kad izstāstīju par potīti un to, ka šobrīd vēl skrienu prātīgi un nejūtos stabila, viņš par skrejceliņa ātrumu nokomentēja, ka tādā ātrumā tantes iet uz tirgu, kad jautāju kā to sūdu apturēt, jo nejutos komfortabli potītes dēļ. Viens ir skriet pa ceļu, kur pats kontrolē savu ātrumu un uzreiz vari apstāties, pavisam kas cits, ja Tevi uz priekšu dzen kustīga lenta un Tev ir jāmauc tādā ātrumā, kādā tā Tev liek un nolekt arī nevar, jo nu- potīte.