tātad, vakar atvadījos no savām rūpīgi audzētajām olšūnām. Viss, šķiet noritēja labi. Šodien nekas nesāp, reizēm drusku kaut kas, kaut kur velk. Pēc pamošanās no narkozes sāpēja, bet man uzreiz ievadīja atsāpinātāju, un es no krēsla aizčāpoju uz gultu snaust tālāk. Atģidos salīdzinoši ātri, galva nereiba. Sadeva visādas zāles.
Gaidīju, ka būs grūti pārvietoties, bet kas to deva, ar mincīšdraudziņu aizbraucām uz Dabas staciju pēc braunijiem, un tad bija jādomā kā tālāk. Beigās aizlecu līdz Vidzemes tirgum. Un tad vakarā uz stand up. No kura tā steidzos, ka nogāzos uz trepēm un aizmirsu somu. Šis ir tas stāsts, kur es esmu stiprs, es esmu varens tikai tad, kad man blakus ir mincīšdraugs, kurš atnes somu, ko esi velns zinkur atstājis, pietur aiz rokas, gaida, kamēr aizkūņojies. Palīdz ielekt tramvajā!Un ļauj Tev izraudāties, kad uznācis sevis žēlošanas brīdis.
Vispār iet labāk kā sākumā. lekšana vairs tā nenogurdina. Nesvīstu kā cūks, bet katram gadījumam nopirku smaržas, aizlec kkur, sapūties un visi domā, ka Tev ir briesmīga gaume, nevis Tu nemazgājies.