Uuun mēs atgriežamies vietā, kur čakarējam citus un savas attiecības ar viņiem, jo pēkšņi asi izjūtam savu nedrošību un pārliecības trūkumu. Viss atkal ir kā agrāk, nevajag baidīties, nekas nav kļuvis labāk. Just what I needed. Watch me burn this shit down
|
Posted by: vakardienas (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vakardiena) Posted at: May 9th, 2016, 10:07 am
|
|
bet tā atkrišana atpakaļ ir tik sāpīga. Liela vilšanās sevī sajūta. Un bailes, ka I've done the unrepairable. Kas droši vien tā nav, bet sajūta ir, un sajūta rada stresu, kas liek man darīt tās dīvainās lietas. Fuckup'u aplis. Paldies par atbalstu :)
|
Posted by: cukursēne (
saccharomyces) Posted at: May 9th, 2016, 11:31 am
|
|
jā, plus visam, ko par to atkrišanu atpakaļ saki!
mani arī nenormāli kaitina sajūta, ka, ja jau es zinu, uz ko eju, kāpēc tad es tur vēl neesmu. bet tad es mēģinu domāt tā kontekstā, padomāt, cik ilgu laiku aizņēma uzbūvēt visas tās fucked up dispozīcijas un stratēģijas, cik sasodīti ilgi esmu tās piekopusi - protams, ka it can't be undone that fast. un arī tieši tas, ko saki, kā papildu stress utt lietas ļoti bīda atpakaļ ierasto, pat, ja sūdīgo, modeļu virzienā - tas vienkārši ir energy saving mode, nekomfortablā komforta zona, eh
turu īkšķus, lai izdodas atgriezties uz iepriekšējo, kā nevēlamu identificēto uzvedības modeļu mainīšanas takas! ar šīm lietām taču tāpat kā ar sportu, viena vai vairāku kritienu vai citu neveiksmju dēļ tomēr nepārstāj trenēties, vai ne? (: