Girl power
Ai, kā man patīk meiteņu solidaritāte, vislielākais prieks ir par uzmundrinājumiem, ko skrienot saņemu no dāmām. Gan tāpēc, ka augot bija sajūta, ka dāmas viena otru uztver kā konkurentes, gan tāpēc, ka meitenes,atšķirībā no džekiem, ir dikti kautrīgas fellow skrējēju sveicināšanā. Vienmēr mēģinu saņemties un pati uzsmaidīt un pamāt, jo, būsim godīgi, tas uzmundrinājums un piederības sajūta ir ļoti forši.
Šorīt dāma- triatloniste, kā kādā sniegotā rītā, gaidot luksoforā zaļo, uzzināju, uzmundrinoši uzsauca, un jā, tas, ka kāds novērtē Tavu sniegumu, paātrina soli, tāpēc vismaz nākamos 200m skrēju staltāk un ātrāk, bet priecīga esmu vēl joprojām :)
Abi ar riteni smaržojam pēc kumelīšu lauka, jo nekas nav tik ērts viņa tīrīšanai, kā lētākās drogu mitrās salvetes ar kumelīšu smaržu- totāls puķu lauks!
Tā nu sasmēlusies enerģiju un prieku, sēžu darbā un pētu skaistu apakšveļu, informējot arī visu pārējo pasauli par savām preferencēm- vārds pa vārdam un tagad gribās seksu- tagad un tūlīt! Oh well, patience, my love- patience!
UPD Sagatavoju mājās pusdienas darbam, un... esmu aizmirsusi kārbiņu mājās. Fuck my life (but fuck me first)!
Par sasveicināšanos.
Skrienot man šķiet vīri retāk/neērtāk sveicina sievietes/meitenes, lai neatstātu iespaidu, ka tas ir neveikls piebraukšanas mēģinājums. Arī tad, kad vēlies tik vien uzteikt labo skrējienu un sasveicināties. Tiesa gan arī sievietes retāk (gandrīz nekad) sveicina - iespējams, tā paša iemesla dēļ, iespējams es vienkārši līdz galam neizprotu mazo neveiklo samāšanās/sasmaidīšanās brīdi.