Man arī tik prieks!

Es šobrīd eju līdzīgai fāzei cauri, un ir rik sirreāla sajūta - varēt būt tuvu mammai, beidzot dzirdot nevis pārmetumu vai morāli, bet atbalstu, just tādu pēkšņu "OMG, man par šo gribas pastāstīt/pajautāt padomu mammai!".
Tas ir tik neticami. Brīžam šķiet, ka jaunatklāju mīlestību, jā, ģimenisku, bet pavisam pa jaunam un līdz ar to tas ir tieši tik pat eiforiski kā visdullākā romance. :D