|
[May. 5th, 2008|08:46 pm] |
Savāc, salāpi ar apskāvienu, izdziedē skumjas. |
|
|
Comments: |
Atbildot uz šo "Sasodīts - jums ar pēc ceļojumiem tā ir?" - atgriežoties no paradīzes, jā. Paradīze (priekš sevis noformulēju) = kur es esmu (patiesa) ES. Tas pāriet un sirdī paliek siltas atmiņas un grūtos brīžos neizsakāma vēlme aizvērt acis un pamosties tur. Un aizvien mācos dabūt TO sajūtu un sevi šeit, realitātē.
:*
Pieņemu, man tas tik smagi, jo pirmoreiz.
Man pēc atgriešanās vienmēr pārņem tāda baisās bezcerības sajūta. Visa tā negatīvā informācija, nospiedošās smagnējās attiecības starp cilvēkiem, bet pēc nedēļas atkal āda kļūst biezāka. Atceros, ziemā atbraucu no swedenes, ieeju rimčikā un pētu papriku. Paprika uzlikta diezgan aukstu, paņemu pāris.. blakus maza tantīte trinās, stiepj roku uz augšu, bet nevar papriku aizsniegt. Noceļu viņai kadas trīs un ejam katra savās gaitās. Jau ārā aiz veikala durvīm viņa mani panāk un stiepj roku ar mazu šokolādīti. Sasodīts, par ko? Viņai asaras acīs (un tāds pateicības teksts par labu sirdi utt..) Paņemu to šokolādi, bet jūtu ka man pašai tūlīt būs brēciens. Kas te notiek? Nuja, aizrāvos, piedod.
Es to tādā sakarā, ka normālas attiecības starp cilvēkiem tiek uzsskatītas par kaut ko īpašu.
fū, izlabošu tajā textā vismaz vārdu "augstu" ;)
Es te šodien tā padomāju no otras puses - cilvēki nav pieraduši, ka palīdzība ir pašsaprotama, bet tai pat laikā - mēs neesam arī pieraduši, ka mums pateicas ar vairāk kā paviršu "paldies".
Tev taisnība! Tās jau laikam sanāk vienas "medaļas" divas puses... Konkrētajā gadījumā bija ļoti grūti pieņemt pat to nieka mazo tāfelīti, jo bija redzams, ka nez vai viņa pati tādu sev atļaujas... Bet viens jau nu ir skaidrs, lai arī cik nabadzīgs nebūtu paldies sacītājs (mēs jau abas saprotam, ka runājam par no sirds dotām dāvanām un teiktiem paldies), to atraidīt nedrīkst. Man gribējās viņai piebērt somu ar mandarīniem, bet baidījos viņu kaut kā pazemot. Jā, smags temats.
man ptīk, kad Tu aizraujies :) Tagad zinu, ka esmu tāda pati kā visi :) | |