| par dāvanām |
[Jan. 28th, 2014|11:46 am] |
Pāris gadus atpakaļ mammai uz vārda dienu pašā vakarā, tikpat kā svinību noslēgumā pieteicās ciemos bijusī darba kolēģe - nupat bija ielidojusi no ārzemēm un pa taisno no lidostas izdomāja ieskriet uz kafiju par godu svētkiem. Dāvanu štukot un meklēt nebija ne laika, ne vietas. Un tad nu viņa atnesa fantastiskāko dāvanu kādu esmu redzējusi - no vietējās mazās Maximas - glīšs dāvanu maisiņš no kura mākslinieciski ārā spraucās žāvētas mednieku desiņas (viena karājās pār maisiņa malu), kārtīga bunte ar lociņiem un pētersīļiem un marinētu gurķu burciņa (šķiet, ka maisiņā bija vēl arī pāris citroni). Jāpiebilst, ka dāvinātāja bija māksliniece gan pēc profesijas, gan būtības.
Lūk un kopš tā laika šī dāvana man ir prātā, kad vajag negaidīti pie kāda ieskriet uz kafiju (nu nav jākopē precīzi desas un gurķi, bet olīvas, siers un bazilika bunte vienmēr ir variants). |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2014|12:13 pm] |
ar to nejēdzīgo dāvanu ierakstu ir tāpat kā ar klačošanos -tas daudz pasaka par tiem kas klačojas, bet neko par tiem, kas tiek aprunāti. |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2014|11:29 pm] |
Staigā sievietes, nēsā sevī cik_tur_tās olšūnas, aizbildinās "par jaunu, par maz laika, nav īstais vīrietis, pārāk daudz darba, pārāk maz naudas utt" un nenojauš, ka nēsā sevī visu pasaules laimi un mīlestību.
Brīžiem ir tā, ka nevar nolikt bērnu gultiņā, jo negribas laist viņu vaļā. Negribas atlaist ilgāk kā uz sekundi. Vai tad laimi kāds grib atlaist?
Bet to jau nesaprot līdz brīdim, kamēr savs bērns nav paņemts rokās. To neaptveramo laimi un mīlestību nevar iztēloties. |
|
|