Ah, gribu to visu just! Manī ir tik daudz mīlestības, ka nav tik daudzu, kam to sniegt! Gaidu savu mazo laimīti :)

(Reply to this) (Thread)

Es gan biju no tām, kurai mīlestība un laime nāca lēnām. Dzemdībās nebija nekādu prieka asaru, tikai nogurums un atvieglojums, ka tas ir beidzies. Man tā laime nāk ar mēnešiem, gadiem un bērna attīstību.
Tas nenozīmē, ka nemīlēju tikko dzimušu, vienk apjukums par jauno situāciju (kaut plānotu un gaidītu) bija pārāk liels.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu, man arī liekas, ka tā mīlestība nerodas no pirmā acu skatiena un asaras var birt arī no atvieglojuma. Jo ir taču jāpaiet laiciņam, lai iepazītu viens otru :) tā kā es tev piekrītu!

(Reply to this) (Parent)

Būs interesanti lasīt kā Tev ies :)

(Reply to this) (Parent)

Tā tiešām ir:)

Ar pirmo ir viegli, zini, ka kaut kā jau galā tiksi - visas ir tikušas.
Bet ar otru ... saņemties nākamajam, ja nav pārliecības par katru un visiem Tevis nosauktajiem punktiem, liekas teju neiespējami. Bet tā esmu es, ne visas baidās :)

(Reply to this) (Thread)

Es jau ar baidos. Bet zināmā mērā arī nezinu-varbūt man šķiet, ka te jau ir VISA tā laime - tajā vienā pašreizējā bērnā un ko gan vēl vajag?

Šis nav mudinājums, ka visām jādzemdē fiksi, Tu neesi vienīgā kas tā saprata, šīs ir pārdomas par mani pašu, par to cik ļoti es negribēju bērnu un cik daudz man bija pret argumentu līdz tai dienai, kad sagribēju.

(Reply to this) (Parent)

Viss notiek tad, kad tam jānotiek!

(Reply to this) (Thread)

Šādu literatūru varam atļauties mēs - kam viss kārtībā.

(Reply to this) (Parent)