CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Šorīt no rīta, braucot uz virtuvi, zemapziņa paķēra uz dullo, vai kāviņutur:

NENOPIETNS DZEJOL'S EVANESCENCES GARĀ

esi ar mani
kad raudu es
kā cauršauta debess
kā aizgūtnēm upe lejup krītot
kā lietusmežs rītos pēc negaisa nakts

esi ar mani
kad svīstu es
kā varena rītausma
pār savos putekļos smokošu pilsētu aizgūtnēm
kā pasauli alkstošs vēdlodziņš

esi ar mani
kad plivinos es
kā papīra pūķim norauta astes strēmele gaisos
kā eņģeļmats bezdzīvīgs pirmā janvāra rītā

esi ar mani
vienalga kad es
krītu
jā arī tad
pa kājām kad maisos

2016.g.23.aug.


Igaunijā vienā benzīntankā redzējām Ilvesa bildi pie sienas. Var jau raukt pieri un vilkt visādas paralelles ar Kitlera, Staļļina, jā, pat Ūlmena nr.1 laikiem tepat pie mums, bet pat blusai skaidrs, ka šai gadījumā tas nav tā, to drīzāk var salīdzināt ar mīļākās rokgrupas vai aktiera plakāta pielikšanu - tik cilvēcīgi tas igauņiem ir. Kāpēc Vējonis tiek uzskatīts par prezidentu-staigājošu izklaidi? Pareizāk sakot, pat ja cilvēks prezidenta amatā atļaujas palikt cilvēks, nevis kaut ko murmulēt kā zombis, kas norijis uz riņķi vienu un to pašu dragājošu plati un smaidu spiest kā nēģera pirdienu, kāpēc tas tiek uzskatīts par "slikto toni"?
Atgriežoties no Igauņiem Latvijā, uzreiz parādījās trauksmes sajūta ne no kurienes. Pat pilnu dienu nebijām ārpus LV, bet sajūta tāda, it kā būtu būts prom vismaz nedēļu Paradīzē. Uzreiz kaitināja, ka saprotu visus uzrakstus, sejas, ko redzēju, šķita iedomīgas, nez ko paģērošas. Vismaz meži un debesis bija normālas. Prasīju, vai pārējiem arī tādas sajūtas, tā īsti aizdomājušies nebija, nevarēja atbildēt. Es saprastu, ja man cilvēki pa ļubomu kristu uz nerviem arī igauņos, bet tā nez kāpēc nebija.
Par izvaroto dabu - atpakaļceļā iebraucām apskatīt Veczemju klintis - esot vērts redzēt. Jā, jūra un smilšakmens klintis nudien ir smuki, bet bez tiem ložņājošajiem kempingistiem, lūdzu. Bija grūti, praktiski neiespējami baudīt ainavu, kad apkārt bļauj, tusē daudzbērnu ģimenes, audzējot savus alusvēderus. Grupas biedrene teica, ka nesaprotot, kā cilvēki var tā vienkārši sēdēt un pie dabas nedēļu no vietas dzert. Man šķiet, lai to elli izturētu, ir vai nu jātin makšķere, vai tiešām brutāli jākož, lai pēc tam neko neatcerētos.

Varbūt turpinājums sekos, redzēs, rīts esot gudrāks par vakaru. Kā mans vectēvs mēdz teikt: "Rīts ir gudrs, vakars gurds, rītā vienmēr pilns ir murds."

Mans koks vasarā
mans koks ziemā
mans koks vētrā
mans koks lietū
mans koks ziedošs
mans koks mierinošs
mans koks šalcošs
mans koks domīgs
mans koks bez bēdu
mans koks ar putniem
mans koks ievainots
mans koks laimīgs
mans koks dēstīts
mans koks ar kaķiem
mans koks ar mani
bet es nekad
neesmu bijis un nebūšu
viņa

https://www.youtube.com/watch?v=--7bemJNeG4

Saule ir milzīgs gongs
virs mums
pasaule zvaigājošs zvārgulis
pakārts kaklā

Gongs.
Gribētos vienreiz tā kārtīgi
iebliezt
ar koku, jo rokas
par īsām un mugura līka

iebliezt vienreiz kārtīgi tā
lai skan
tā ka nedzird
kā krakšķ, kad muguru liec
un visapkārt zvaigā

Un vismaz vienu
to visu
izskaņas brīdi
tu mani arī vis
nezvaiztiec

2016.g. 4.-5.aug.

milzu gubi virs laukiem neaizdzenami klus',
tur jau nāk Melnmaize muguru līku -
pate vēl sīka, mugurā krusts

nāk itin kā vabalis brīžam, lien līšus,
zemi dažubrīd iegremdē dziļāki pašu par sevi,
vārpām lejup liek liekties nemanāmi, bet tīši

Melnace, Melnmate, Tūkstošvārde
mēma nāk, rībinot Pērkona dārdiem;
drīzi, jau drīzi, veroties mākoņu vārtiem,
mūsu mugurām nolīkt pie zemes nu būs

2016.g.29.jūn.-29.jūl.

Neesmu akmens, ne ūdens, nezinošs laika,
koks zem pelēkām debesīm, saknēm pazemi mīlošs;
viss ir stiprāks par mani,
mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

Visam reiz pārziedēt, noziedēt, bālēt, kam pieskaras roka;
pašam nezinot, zagšus vienumēr skatos jaunam pār plecu,
pašam negribot, itin kā nevilšus, tīši atpakaļ skatos.

Viss ir stiprāks par mani,
mūžīgs ir rits, kas ritin uz priekšu;
mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

Redzējis neesmu, kur vakaros sevi sēj saule,
nedz rītos iz kurienes sevi tā diedzē, -
mūžīga viļņojas jūŗa, tur debesis priekšā meži un kalni.

Viss ir stiprāks par mani,
liels vien es tik, cik atvarā mākoņa atspulgs,
neesmu akmens, ne ūdens, nezinošs laika.
Mūžīgs ir zaļums un atiezti zobi.

2016.g. 21.jūlijs

Ogu un ziedu virtenēm rotāta vasara mirst –
skaistums, kas jālasa, jāvāc pa lauskai vien;
skaistums, kas nolīcis smagi, pats sevim vairs nepietiek,
skaistums, kas pasaulē vienīgais citu pazemot drīkst.

Ogu un ziedu virtenēm rotāta vasara mirst –
aizmirstas raizes un rūpes, ne bēdas vairs nepaliek;
skaistums, kas atļaujas sāpīgi smaidīt un ievainot drīkst,
skaistums, kas rēto pats sevi un mīlīgāks neprotas būt.

Un, kad pērkons kā akla atvada nodimdēs,
kad rokasspiediens kā nezāle dzels,
pie vasaras tukšā kapa mirdzoši sēdēsim mēs
ar asinīm rokās, tumšām un zaļām kā dzelzs.

2016.g. 25.-28.jūn.

LABIE ĻAUDIS

Pants: Piedzied:(lēnāka izspēle, pēd. akk. garāks) I nobeigumā 1.akk. garāks :
I nobeig. II nobeig.
E-0-0-0-0----||-----------|0-0-0--|---------- <--tievākā st.
B-0- 0-0-0--- ||----------|0-0-0--|----------
G-5-5-5^7-5||--------4-- |7-7-5--|7^--0-0-
E-7-7^5-5-5||-0-1-3-5-- |8-7-5--|8-8-7-0-
B-6-5-8-5---||0-1-3-5-- |8-8-5--|8----5-0-
E-8-5-8-5----|0-1-3-5-- |8-10-5-|8----7-0-<--resnākā st.

Turpu–šurpu saliekam laiks,
atvāztas delnas un ziedi, kam mirt;
kam mirt, ja ir kur sevi vēl tvert,
kam tvert, ja ir kur patverties.

Rāmu lāmu pietvīcis gaiss,
līpoši plaksti un uguņu prieks;
prieks, kam jāsadeg, glābtu lai vēl,
kam degt, ja tik vien var aizsvilties.

Tupus-rāpus nolienams ceļš,
sejas, kas nevēlas dusmot un nogurt nekad;
kam gurt, ja nezin, cik tālu vēl,
kam dusmot, ja zina, ka nebeigsies.

Mazu putnu dziesmu dzīts
noveļas liels un neveikls akmens no sirds;
sirds, ko bērza tāsī tīt,
kā akmeni zolē visur nēsāt sev līdz.

2013.g.9.jūn.-2016.g.22.jūn.


MANAS PUSES MEŽI

Manas puses mežu zvēri
samals tevi miltos;
bet, ja labi uzvedīsies,
kažokos tērps sārtos, siltos.

Manas puses mežu putni
izknābs tevim acis;
bet, ja labi uzvedīsies,
skaisti dziedās un uz mūžiem sastings.

Manas puses mežu takas
sajauks tevim galvu;
bet, ja labi uzvedīsies,
līdzēs līdzināt ar zemi pašas sevi.

Manas puses mežu ļaudis
laipni būs un draugi,
un, ja labi uzvedīsies,
atvērs būri un ar dzelzi glaudīs.

2016.g.20.-23.jūn.

-Pašam un Sašam-

Var jau
jūras zvirgzdus kabatās sabērt un
svešumā doties,
valodu savu kamolā tīt,
toties
asināt mēli un nagus trīt
gar svešu, nelaipnu bruģi,
kājslauķi nomīt kā sūdu,
pirms vēlīgas durvis vērt,
dabūt mugurā draudzīgu dunku
un domāties rētu glaudienu esam,
tikai mazliet pret spalvu;
var jau
čīkstēt kā eņģe –
jums te nav rupmaizes, jums te
nav reņģu.

Bet kas ir tev pašam?
Smilts, kas zeķes un kabatas deldē
un dzijas murskulis, iešūts aiz oderes,
ja nu reiz noderēs
pašam un Sašam.

2016.gada 12.jūnijs

-Pirmsjāņu vasara 2016-

Šodien jūras malā visas kafejnīcas ciet.
Vasara nav galā, bet jau gribas projām iet.
Saldējumi nespīd, sautējumi arī ne.
Tukša vējā dejo limonādes pudele.

Labi, ka ir līdzi pāris sviestmaizes
un vēl konservētas zaļās austeres;
sēdīsimies ēnā, ieturēsimies
un uz pirkstu galiem aizlavīsimies.

Pats par sevi skaidrs, ka mūs neredzēs neviens,
tikai pāris nūdisti un vientuļš makšķernieks.

2016.g. 12.jūnijs

Mums pagaidām
ir divas Korejas un sniegs
- rīma,
un taizemē ražoti peldkostīmi,
kad ejam ūdenim lūgties;

mums pagaidām
ir divas Korejas un neskaitāmas
emocijzīmes, kad grūti
un arī, kad viegli,
kad vajag un arī,
kad ne.

Mums pagaidām
ir divas Korejas katram
- jei bogu!
lai būtu arī
katram sava patiesība, kur jūgties,
un sapiņķējušās mezglu rakstu
kilometrāžas pagultē.

2016.g. 13.janv.-7.apr.

Kad polārbites saulrietā san,
vecs laps sataisa pīpi
un nostājas šķībi ar ēnām
pret horizontu
un pusgadu garu nakti.

Liels, klusējošs putns ir atgriezies.
Un ezers un purvs ir cauraudzis ledu.

Ai, Lelu!

Kad polārbites saulrietā san
un kārēs krāj sniegu,
vecs laps atiež zobus un uzkāpj uz jumta,
cik augstu vien var;
sirds kaļ, kaļ un kaļ,
un kāpnes čīkst čīgi.

Liels, klusējošs putns ir atgriezies.
Un ezers un purvs ir cauraudzis ledu.

Ai, Lelu!

Kad polārbites saulrietā san,
vecs laps dūmus un dziesmas velk debesīs
un ilgojas bezgalīgi.

2015.g.24.nov.-2016.g.6.apr.

Uz salas ezervidū, sēž viens štātīgs putras strēbējs,
un skat’, kā gājuputni traucas tālu prom uz gāršām;
tam arī gribētos reiz lidināties tā,
tak domas allažiņ starp klimpām katlā maisās.

Viņš saķer sauju pīļu, apsien sev ap gūžām,
bet tās tik klaigāt prot un apkārt ķēzī.
Tad ņem viņš kausu, krietni pasmeļas no grāpja,
tver airus, un kā spārniem vicināties sāk;
tak pagurst rokas, strauji nodilst airi
un, lūst vai plīst, ne nieka nesanāk.

Viņš pakasa aiz auss, tad nāsī pameklē,
smaids sejā atplaukst pēkšņi – šeku-re!
Tiek putras grāpis tukšots tikām, redzams dibens,
un tajā pūsts kā daždien kuģa burā.

Skrien gaisos nu viens štātīgs putras strēbējs
un pasaulei, tur, lejā, uzsauc: „Urrā!”

2016.g. 14.marts

Dažreiz jau sanāk tā, ka neesi uz viena viļņa ar citiem, kad vajag; dažreiz noder paskatīties seriālus, lai tādos brīžos nesāktu puņķoties (huļiš mani neviens nesaprot un straļivaļi), bet pielietot gudrības, par kurām nav jāmaksā kārnegī klubam: "Ne mirkli nešaubies!"

Tad nu es nešaubos:
Veltījums Sievītim bez ironizācijas:


TIK TIC MAN

Es pieduo seu
es pieduo teu
kuo vēl?

Es neņemās apjāt laik
un iedzīt nagl
lai uzkarināt pašzīmēt
kāzbild

tur mēs i laimīg
un smaidīg

kad tu satriec šķīv pret sien
ja teu kaukas nepatīk, nāc,
es ieduos teu buč

un vis atkal būs lab

tik tic man

es tak teu tic

2015-2016

un dziesm,kur piedziedājumā ar dažlab dom, ko es nespēj izteikt tad, kad vaig, juo vīram nau kuo būt tik jutīgam:

https://www.youtube.com/watch?v=--RFWXDr20I

Manā kabatā
ir maza saliekama kabīne
ar telefona klausulēm
Rīga – Rostoka <-> Rostoka – Rīga
un bezgalīgi gara
uzgaidāmā telpa
ar vilcienu sarakstiem
pļāpām, šķavām un vientuļiem.

Manā kabatā
ir mazs neizjaucams
elektronisks pulkstenis
ar bateriju – tableti
un 16 melodijām
te spēlē uz riņķi Montanu*
un Seiko izdejo šahu;

līdz nakts gaismas pelēkām
ļauj pabūt sienām
ar vienas rokas vilcienu kur lai uzzīmē
Ausekli vai Lietuvēna krustu uz sliekšņa,
kur
sēž māži un nelūgti viešņas
un runcis Mozus
smuki uz trepītēm izlicies
svaigi zvejotu asaru grozus.

Manā kabatā
ir maziņa tumsa
un salvete lai
kad savaigās ļoti
var ātri pamāt un nozust.

*Montana – arī galda spēle ar sērkociņu kārbiņu

2015.g. 11.-20.dec.

Piesēju vēja asti pie priedes ar sarkanu pušķi.
Tagadiņ šamējais domājas esam bura
un nu tikai kuģot –
lai saturas utubungas un sušķi!

Iebēru piparus jūŗā veselu caurbiru maisu.
Tagadiņ šamējā domājas esam zupa
un šūmēties solās –
lai berot vēl cūkpupas klāt un kārtīgi maisot!

Atsēju vēju, izmēzu jūŗu no pipariem tukšu –
lai dzīvojas paši, kā patīk , -
pavisam jau citādi izlepuši.

2015.g. 4.nov.

Pamestu rotaļlietu slepenās sapulces
bēniņos gadsimtiem izslēgt aizmirstas gaismas aplī
iršu dejas uz rietošas saules fona kā ekrāna
sarkanā mirdzumā lūgšanās saliktas rokas
iecietībā saliektas izkaptis īgni
čīkstoši priežkoka dēļi
krēsliem šūpuļiem galdiem un zārciņiem zvārojot domātas
kastes, kur kādreiz glabāja makulatūru un saulē žāvētus tomātus,
aposta milzīga, pinkaina suņa ēna;

viņš dzeltenā muguras somā ar vienu kabatu ielicis:
-kaltētus kuņģīšus
-blusu ķeramo siksnu
-pirmās saplēstās bikses
-kuces foto, vienu no daudzām vismazāk
izplūdušo kā romantisks melnibalts apvārksnis
priekā paceltu asti tieši iepretim molam
plati pavērti žurnālu vāki ar pēdējām modēm un zviļņiem atstātiem paliekam novembrim
vasarā labulaik atpakaļ.

2015.g. 13.-18.septembris

Kad pīle pūš bazūnē
un pārlej kūku ar melleņu glazūru,
ciemos nāk lapsa, tērpusies glamūrā
un pēdējā modes kliedziena frizūru;

put spalvas, čal čalas, skan mūzika,
un septiņsimts sienāžu uzstellē stīgas.
Nāk kaķi no Rīgas un peles pīkstelīgas,
ierindā salido pūcītes, vārnas un bezdelīgas.

Iet balle līdz rītam, līdz vēderi pilni
un jāņtārpiņi lukturus dzēš.
Vien alnis kā apstulbis iznāk no meža,
kur priežu galotnēs šūpājas apreibis vējš.

2015.g.9.VII

Vēja čupa (Dzejolis bērniem, lai labāk iemigtu)

Varbūt izklausīsies glupi,
bet man pieder Vēja čupa;
kabatā, kas caurumcaura,
glabāju es Vēja tauri.

Un, kad pienāk vakars tumšs,
sāku taurēt – ak tu mūžs!
Vēja čupa, dejodama
aizlido līdz Tadenavai.

Un tad atpakaļ, turp-šurp,
kamlīdz nogurusi ņurd:
„Apnicis man skraidīt tā-
likšos labāk gultiņā.”

2015.g.23.maijs

KO GRIB VIST (dzejols bērnam, lai iztīra zobus, nosapņots)

Viskauko grib vist-
grib sēt, grib stādīt, grib skurstenī līst.

Bet pirms tam viņ vienmēr iztīr zobs.

Ja nu tu ar grib skurstenī līst,
vai rāpāt pa kokiem, lūst vai plīst,

iztīr zobs.

2015.g.29.maijs

Varvīksne pār Rīgu
saliekusies līka
Daugava tek
un Lielais Kristaps
sten un sten,
nesdams to sīko
bērnu, pliku jau pauri;
ir cauri –
Gaismas pils uzbūvēta jau sen.

Lielā zivs virs ūdeņiem atkal izbāzusi galvu,-
laikam jau tāpēc
tos pāļus aizvien no jauna dzen un dzen.

2015.g. 31.III-14.V

Man patīk redzēt, kā vārnas
ierīko ligzdas spītīgi bērzu zaros.
Viņām vienmēr ir pavasar’s
un vienmēr ir rūpes.

Tik mēs ar zvirbuļiem tupam
neliterāri nepareizi
klausāmies Līvus un žurnālos
skatāmies pupus.

2015.g.30.apr.-1.maijs

Reiz, kādā rītā
ar pieneņu pūku
no debesīm nolaidās cūka.

Tai galvā bij’ cepure,
drusku par lielu
un bikses, kas bišķītiņ spieda.

Bet cūkai gribējās krūzīti piena
un aveņu kūku pie viena.

Tā aizgāja ciemā pie viena, pie otra
un ciemojās cauru dienu.

Kad vakars bij’ klāt un piens bija izdzerts,
un aveņu kūka pie viena,
uzpūta ziepju burbuli cūka,
sēdās, un – ŽVIKTS! atpakaļ debesīs:
„Mīļie, paldies un ardievu!”

2015.g.29.apr.