mis_sarajevo

Es tā apraudājos par pingvīniņiem, kad biju skatīties. Sēdēju blakus savam kursabiedram, un man bija kauns. Un pēc tam čomskī visiem intensīvi stāstīju par to, cik briesmīgi viss ir.

usne

jā, es arī. skatījos tā zīmētā iesnigušā pingvīna acīs un sapratu, ka mēs jau ne ar ko neatšķiramies no viņas, kas dara tikai to vien kā parvarot milzīgas grūtības iet savu paaudžu paaudzēs instinktīvi noliktoceļu, ceļot no maziem akmeņiem ligzdu pievēršot vēl to dažu atlikušo tēviņu uzmanību, lai nenosmokot sniegā perētu savas olas, kuras aizskalos pavasara plūdi. pilnīgi bezjēdzīgi ar tik mazu cerību, ka izdosies, bet pasaule tikmēr ir mainijusies un pingvīniem vairs nav piemērota.
un takal galvā skan tā Villija frāze: kā viņa nesaprot cilvēks nav piemērots dzīvei.

mis_sarajevo

Man jau visvairāk žēl, ka viņiem jācieš tādēļ, ka mums, redz, vajag naftu, mums vajag ražot lietas un vajag čakarēt dabu un tās likumus savu kaprīžu dēļ.

usne

Arī tas, bet šajā ziņā esmu atradusi kompromisu pati ar sevi un jau labu laiku atpakaļ pieņēmu lēmumu neņemt lieku utt. tostarp zinātnieki ir sapatuši, ka pati planētas atīstība iet šajā virzienā, ka ne viss ir tikai un vienīgi cilvēku vaina, bet industriālā un nu jau vairāk ekenomiskā darbība šo procesu stipri veicina un paātrina, tām pārmaiņām dabiski būtu jā notiek daudz lēnāk.
kau ko mainīt jau mēs varam katrs sevī, lai cik maza artava tā būtu.
un tāpēc redzot tādu rāvja māju, nespēju saskatīt tajā arhitektūru, tikai pagātnes atraugu, kam nevar palīdzēt nekādu jaunu tehnoloģiju izmantošana, jo ideja ir novecojusi un ne tikai man naidīga.