28. Janvāris 2016

• 28.1.16 14:51
• Teiksim, es esmu dzimusi ar zināmu smadzeņu jūtību. Man ir iekšēja vajadzība justies brīvai, realizēt sevi tā, kā sieviete manā sabiedrībā to nevar, bet, ja uz mani tiek izdarīts spiediens, es tieku ielikta rāmjos, no kuriem nevaru izrauties, tad man iestājas nervu sabrukums. Es to zinu, es sevi pazīstu. Man ir vajadzīga sajūta, ka varu realizēt savu potenciālu. Varbūt citiem tā nav.
  
  – Viņos cita programma ielikta.
  – Viņiem varbūt šie rāmji pat patīk. Bet man un, domāju, daudziem ir vajadzīga mentālā stimulācija – nepārtraukti domāt ne tikai par sevi, savām sajūtām, bet saņemt garīgu izaicinājumu, kā šos elementus savienot ar citiem un radīt ko jaunu. Bez tā daudzi iegrimst depresijā. Teiksim, kad man piedzima bērns, man šīs mentālās stimulācijas nebija. Arī tagad daudz runāju ar jauniem vecākiem, labi izglītotiem cilvēkiem, un viņi saka – jā, ar mazu bērnu no dienas dienā ir viens un tas pats. Tu mīli, rūpējies par viņu, bet tu esi arī intelektuāls cilvēks, gribi apspriest pasaules problēmas, taču nav īsti ar ko (smejas). Man viens paziņa ir stay home dad – kā mājsaimnieks, paliek mājās un rūpējas par bērniem. Viņa pirmajam dēlam tagad ir pieci gadi, un viņš saka – grūtākie bija divi gadi, sieva no rīta septiņos iet uz darbu, pārnāk septiņos vakarā, viņš visu dienu ir viens ar bērnu. Teica, bijis tuvu tam, ka varējis nojūgties.
  
  Signe Baumane no intervijas:
  http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/213532/rezisore-signe-baumane-par-emocionali-atklatako-filmu-latvijas-vesture-jutos-ka-nodeveja
  
  un kā viņa pamanās vienmēr pateikt vēl ko jaunu un dziedējošu?
  
• 2 rakstair doma

• 28.1.16 20:25
• šīs rindas rakstu no sava nu jau sačiņītā datora.
  maz pa mazām viss, kas sabrucis tiek celts no jauna.
  ļoti patīk atkusnis. tik ļoti, ka ir vienalga visa slīdēšana, uz galvas krišana un peldēšana caur peļķiem un dubļu brišana.
  
  jāsaņemas mājas darbiem un darba darbiem
  jūtos priecīga un iedvesmota
  to kas notiek manī aiz dienām un darbiem pašreiz nesaprotu. es nezinu vai tā gaišā plūstošā straume vēl ir vai apsīkusi, bet tukšumu nejūtu, šobrīd nav arī taustāmu, nepanesamu ilgu vai vajadzības pēc klātbūtnes.
  varbūt beidzot esmu pieņēmusi savu vientulību, jo man nevaig tādu mīlestību kā dienu putās.
  ir viegli būt vientuļam, ja blakuss ir draugi.
  
• 2 rakstair doma

• 28.1.16 21:14
• ir pagājis tieši gads un gribas Dārtas gleznu ar trīsamu atdot atpakaļ saimniecei.
  man nepatīk trīsami.
  
• 5 rakstair doma