- 28.1.16 14:51
-
Teiksim, es esmu dzimusi ar zināmu smadzeņu jūtību. Man ir iekšēja vajadzība justies brīvai, realizēt sevi tā, kā sieviete manā sabiedrībā to nevar, bet, ja uz mani tiek izdarīts spiediens, es tieku ielikta rāmjos, no kuriem nevaru izrauties, tad man iestājas nervu sabrukums. Es to zinu, es sevi pazīstu. Man ir vajadzīga sajūta, ka varu realizēt savu potenciālu. Varbūt citiem tā nav.
– Viņos cita programma ielikta.
– Viņiem varbūt šie rāmji pat patīk. Bet man un, domāju, daudziem ir vajadzīga mentālā stimulācija – nepārtraukti domāt ne tikai par sevi, savām sajūtām, bet saņemt garīgu izaicinājumu, kā šos elementus savienot ar citiem un radīt ko jaunu. Bez tā daudzi iegrimst depresijā. Teiksim, kad man piedzima bērns, man šīs mentālās stimulācijas nebija. Arī tagad daudz runāju ar jauniem vecākiem, labi izglītotiem cilvēkiem, un viņi saka – jā, ar mazu bērnu no dienas dienā ir viens un tas pats. Tu mīli, rūpējies par viņu, bet tu esi arī intelektuāls cilvēks, gribi apspriest pasaules problēmas, taču nav īsti ar ko (smejas). Man viens paziņa ir stay home dad – kā mājsaimnieks, paliek mājās un rūpējas par bērniem. Viņa pirmajam dēlam tagad ir pieci gadi, un viņš saka – grūtākie bija divi gadi, sieva no rīta septiņos iet uz darbu, pārnāk septiņos vakarā, viņš visu dienu ir viens ar bērnu. Teica, bijis tuvu tam, ka varējis nojūgties.
Signe Baumane no intervijas:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/213532/rezisore-signe-baumane-par-emocional i-atklatako-filmu-latvijas-vesture-jutos-k a-nodeveja
un kā viņa pamanās vienmēr pateikt vēl ko jaunu un dziedējošu?