- pēc pirmās lielās arh. izstādes arsenālā
- 11.2.08 13:13
- «Es neuzskatu, ka pašizteiksmei būtu jābūt arhitektūras mērķim. Mūsdienu pasaulē nepieciešama arhitektūra, kas varētu no jauna mistificēt, iedvest jūtas un erotizēt pasauli, savienot mūs ar mūsu patieso būtību». Juhani Palasmā
ilgi nespēju saprast savas sajūtas pēc notikuma, jo bij tomēr gana negatīva ažiotāža, kas atvēsināja pirmo sajūsmu un gribās jau ari būt godīgai pret sevi un kolēģiem gan tiem, kas piedalās gan nepiedalās.
šis citāts kā reiz ir tieši desmitniekā ! - 5 rakstair doma
- 11.2.08 15:47
-
kurš tad mūsdienās vēl uzskata, ka arhitektūras mērķis ir pašizteiksme un kad vispār tā ir uzskatīts? (ja neskaita dažus margināļus, kuri, starp citu, diskursā iekļuvuši ne jau paši to vēloties, bet ar citu arhitektu un vēsturnieku palīdzību).
Kur bija negatīva ažiotāža?
Ja arhitektūra varētu kaut kādā veidā atkal (!) erotizēt un mītiskot pasauli, savienojot "mūs" ar mūsu patieso būtību, tad kādā veidā tas tev traucē būt godīgai pret kolēģiem, kas piedalās un nepiedalās?
Es nebraucu augumā, bet jūtos mazliet vīlies. Ne jau tāpēc, ka tu nespiedz sajūsmā (es arī to nedaru), bet tāpēc, ka ir sajūta, ka tomēr neesi godīga. - Atbildēt
- 11.2.08 16:38
-
es neesmu godīga tāpeēc, ka uzskatu, ka izstādes uzskatāmākais vadmotīvs ir pašapliecināšanās?
- Atbildēt
- 11.2.08 16:41
-
vai tad par to ir jāuztraucās?
- Atbildēt
- 11.2.08 16:48
-
es nez', es jūtu pašapliecināšanos visās jomās joprojām un pārsvarā.
- Atbildēt
- 11.2.08 16:55
-
šīs taču ir pārdomas PĒC pasākuma, kā nākamais solis, kas man personiski, subjektīvi ir aktuāls.
viss ir kustībā un nestāv uz vietas. - Atbildēt