sliktaas domas

mazliet palaboshu...saapiigi ir apzinaaties,ka mees nemaakam miileet.Domaju ka mums katram piedzimstot ir dota liidzi shii pasauliigaa milestibaa,tikai mes to atri zaudejam...cits atraak,cits veelaak..bet zaudejam.To apgarotu pasaules milestiibu.To,kas liist paari sirdij,kas ljauj katru dienu redzeet sauli,un miileet putnus..tapat vien.Mes to vienkarshi zaudejam.Jo dzivojam ar citiem,kas to neveel..kas arii pazaudejusi un nevelas sev to atgadinaat.
Bet vispaar labi uzraxtiiji..labi teikts. :)
Redz es ari pedeja laika domaju par milestibu...par to,kas tada ir,kapec un kad taa piemeklee,un kadelj shis dveseles stavoklis ir tik trausls(ja mees taa pa prostomu-tad vispar taa ir viena vieniiga hormonu kjimija),bet nu katraa zinjaa,kad shis stavoklis ir...tad man liekas(un vairumam notiekti)kad ir piemekleejusi apgarotiiba,dveseliska skaidriiba un gaishums.Kaa saules stars.Varbut ka neesmu to jutusi un tagad tas ir kaa gaisma no dziljaa akaa,bet sajuuta ir fantastiska.
Ok,bet es novirzijos no teemas..taaad tikko pabeidzu daavidshovoties...nu kultruurshoku kjeru no tur dzirdeetaa,ka meitenes visas ir uzperkamas,ka virieshi taa arii dzivo-ar domu,kadu uzpirkt,ka iepaziistoties nemitigi tiek zondeets-kadu labumu shis cilveks man dos,kaa vinjs izskatisies manaa mashiinaa utml...
Un es juutos kaa lauku paakjis,kas akli ir iemileejies un tagad esmu ielaidusi savaa sirdii shaubas par sho juutu tiiriibu(ne jau no savas puses)un nodomu skaidriibu,jo tieshaam...viss ir parak skaisti...
Un nu kad es atkal gribeeju atbrunjoties man liek vilkt veel vienu aadu,shaubas un bailes...nezinu...riskeet un atklaaties vai seedeet kaa siipolam un cereet ka vinjs lobiis ar pacietiibu visas mirushaas mizas nost(kuram gan butu taada pacietiiba?).Bet neviens negrib tikt saapinaats...vismazaak jau es.Un es nebutu to pelnijusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to mīlestību un patiesumu nokauj audzināšana...vispār tas teiciens, ka bērni ir ģimenes spogulis ir vnk perfekts...bet skatīties sevis izkropļojumos(nu, piemēram, kad bērns uzvedas pariebīgi) nav patīkami...vieglāk ir sākt viņu apspiest un audzināt nevis saprast kas un kāpēc, jo patiesība ir par grūtu...un es nezinu, kur tam sakne...visam ir cēlonis...arī nespējai mīlēt...tie paši sakropļotie vecāki taču arī reiz ir bijuši tādi paši tīri un nevainīgi bērni...un jo vairāk par šo domāju jo vairāk sāku piekrist tam, ka nav nekādas tur brīvās izvēles, jo...vai kāds izvēlētos sāpes?...vienīgi - ja ir tā, ka...ja nezini, kas ir bēdas...nezini arī kas ir prieks un tādā garā...ai, vienīgais gudrais, ko var darīt...ļauties dzīves plūdumam (bet var jau būt, ka tas iespējams tikai tad kad esi tam nobiedis (un kas nosaka to?)...ai, nu gan aizdomājos, šitie jautājumi padara traku...tāpēc labāk mācīties mīlēt...mīlēt...bet...man šķiet.. ja nezini, kas ir sāpes...nezini, kas ir mīlestība...tie ir pretstati...vakar atklāju tādu atziņu, ka VISS pasaulē notiek mīlestības dēļ...tās esamības vai trūkuma dēļ...

domāju, ka, ja cilvēks patiešām mīl...viņam pacietības pietiks (vai nevar būt tā, ka ar savām bailēm šo to no nevēlamā arī piesaucam? bet...kā lai nebaidās...grūti...bet ne neiespējami...hope so)

labāk būt antiņam, bet palikt sev uzticīgai :D jo agrāk vai vēlāk viss tāpat nostājas savās vietās un jo tālāk no sevis aizmaldās cilvēks jo sāpīgāk un ilgāk ir nākt atpakaļ...esmu to piedzīvojusi (tagad piedzīvoju)...un zinu, ka lai kā sāpēs...vairs sevi nenodošu... :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ceru, ka kaut ko var saprast :) ir man problēmas ar skaidru domas izteikšanu :D
un vispār lielāko daļu nepateicu no tā, ko gribēju, bet gan jau...laika gaitā viss nostāsies vietās :D

bet kaut kā liekas, ka tu to(par mīlestību un dzīvi) jau zini, es zinu...visi zin...tikai...nu, jā...atkal nezinu :D

(Reply to this) (Parent)

es gan dziivoju peec principa,labaak es citus pataisu par antinjiem nevis mani kaarteejo reizi saapinaas.Stulbi,un cietsirdiigi,bet taa ir DAUDZ vieglaak.Uz konkreeto bridi.
Es vienmer gribu but soli prieksha,lai paspeetu,lai nenokaveetu,lai vienkarshi neatslabtu un nelautu dziives plusmai mani nest,jo tai piemiit nelaaga tieksme mani nest uz nepareizo pusi.
Viss ko dziivee ja taa padomaa esmu sasniegusi ir pateicoties tikai maniem puulinjiem...tas pat nav naudas zinjaa vai tml. izsakams,vnk...es dariju visas lietas,sakartoju savu dziivi taa,lai sanaktu taa kaa es gribu.Esmu virzijusi plusmu uz pareizo gultni :) (forsha metafora)
un man pat bail iedomaties ka dziivotu ja taa nebutu.Es butu...Nelaimiiga.
Bet nu jaa...visas lietas nekad nevar paredzeet...un kaut kad arii uzpeld mana cilveeciigaa daba,parsvaraa kad ciboju :))))

(Reply to this) (Parent)