sliktaas domas

unwell:

mazliet palaboshu...saapiigi ir apzinaaties,ka mees nemaakam miileet.Domaju ka mums katram piedzimstot ir dota liidzi shii pasauliigaa milestibaa,tikai mes to atri zaudejam...cits atraak,cits veelaak..bet zaudejam.To apgarotu pasaules milestiibu.To,kas liist paari sirdij,kas ljauj katru dienu redzeet sauli,un miileet putnus..tapat vien.Mes to vienkarshi zaudejam.Jo dzivojam ar citiem,kas to neveel..kas arii pazaudejusi un nevelas sev to atgadinaat.
Bet vispaar labi uzraxtiiji..labi teikts. :)
Redz es ari pedeja laika domaju par milestibu...par to,kas tada ir,kapec un kad taa piemeklee,un kadelj shis dveseles stavoklis ir tik trausls(ja mees taa pa prostomu-tad vispar taa ir viena vieniiga hormonu kjimija),bet nu katraa zinjaa,kad shis stavoklis ir...tad man liekas(un vairumam notiekti)kad ir piemekleejusi apgarotiiba,dveseliska skaidriiba un gaishums.Kaa saules stars.Varbut ka neesmu to jutusi un tagad tas ir kaa gaisma no dziljaa akaa,bet sajuuta ir fantastiska.
Ok,bet es novirzijos no teemas..taaad tikko pabeidzu daavidshovoties...nu kultruurshoku kjeru no tur dzirdeetaa,ka meitenes visas ir uzperkamas,ka virieshi taa arii dzivo-ar domu,kadu uzpirkt,ka iepaziistoties nemitigi tiek zondeets-kadu labumu shis cilveks man dos,kaa vinjs izskatisies manaa mashiinaa utml...
Un es juutos kaa lauku paakjis,kas akli ir iemileejies un tagad esmu ielaidusi savaa sirdii shaubas par sho juutu tiiriibu(ne jau no savas puses)un nodomu skaidriibu,jo tieshaam...viss ir parak skaisti...
Un nu kad es atkal gribeeju atbrunjoties man liek vilkt veel vienu aadu,shaubas un bailes...nezinu...riskeet un atklaaties vai seedeet kaa siipolam un cereet ka vinjs lobiis ar pacietiibu visas mirushaas mizas nost(kuram gan butu taada pacietiiba?).Bet neviens negrib tikt saapinaats...vismazaak jau es.Un es nebutu to pelnijusi.