sliktaas domas

missalise:
Jums taču patīk, ja es ielieku te dzīvokļus ar tādiem neparastiem dizainiem no sludinājumiem, vai ne? :)

https://www.ss.com/msg/lv/real-estate/flats/riga/mezhciems/ephoo.html#photo-2

missalise:

Vakar pēkšņi piezvanīja brālis, ka kopā ar draudzeni un meitām braucot uz Zooloģisko dārzu, varbūt es gribētu pievienoties. Tā nu es 15 minūšu laikā saģērbos un sanāca viena no normālākajām laika pavadīšanām ar ģimeni. Piekritu es tāpēc, ka manai krustmeitai vakar bija vārda diena un citādi sadabūt viņu rokās, lai var apsveikt, būtu daudz grūtāk.

missalise:
Šodien viena sēdēju kafejnīcā, kas pretī Operai, ēdu savas dzimšanas dienas kūciņu, kad pēkšņi pie blakus galdiņa esošā sieviete mani uzrunāja, sakot, kā viņai kaut kas noticis (kaut kas apzagts un viņa atbraukuši uz Rīgu, nevarēju saprast, jo runāja klusi). Un tad viņa man prasa, vai es viņai nevarētu nopirkt kādu kafiju vai bulciņu.

Es pateicu nē un ieteicu, ja viņa grib ēst, iet uz dzīvības ēdiens, kur es mēdzu ziedot naudu. Karmu es, manuprāt, nesabojāju, jo viņai varēja būt kāda otrās vai trešās pakāpes aptaukošanās.

Veca viņa arī nebija, domāju, ka gadus 10 jaunāka par mani.

Man laikam kļuvusi salta sirds kā Dagnijai. Kaut gan es laikam arī agrāk šādā gadījumā neko nepirktu.

missalise:
Man parasti negaršo kolēģu atnestās kūkas dzimšanas dienas svinībās. Vakardiena arī nebija izņēmums. Ieraudzīju kūku "Pārsla" un jau nopriecājos, ka šoreiz nebūs tik traki, būs ēdama, bet kas to deva. Šajā Pārslā sazin kāpēc bija ielikti ļoti saldas želejas gabaliņi. Eh. Un vēl katrā tādā kūkas gabalā taču vesels lērums kaloriju.

Man jau arī drīz vajadzēs izdomāt, ko šoreiz nest kolēģiem uz savu dzimšanas dienu. Domāju, ka varbūt nopirkt vairākas kastītes ar mazajām Cielaviņām. Tievēšani tā ir viena no labākajām kūciņām - mazajā ir ap 100 kalorijām un pat jau pēc vienas ir sajūta, ka tiešām esi apēdis našķi un kārais zobs ir apmierināts. Varbūt vēl uztaisīt mājās lavaša rullīšus ar lasi. Mēs tajā dienā darbā būsim tikai trīs no mūsu nodaļas.

missalise:

Savu pirmo dienasgrāmatas ierakstu es uzrakstīju tad, kad man apritēja 13 gadi.

Atceros, ka dažas dienas pirms tam es kopā ar mūsu kaimiņu mazbērniem tusēju uz viņu mājas lieveņa pavēnī un mēs runājām par dāvanām. Un tad viņu mazdēls pajautāja, vai es priecātos, ja es saņemtu kā dāvanu naudu. Uz ko es atbildēju, ka jā, tas būtu forši.

Bet Visums jau nebūtu Visums, ja viņš neizdomātu pārbaudīt, vai Missalise tiešām vienmēr tā domās. Nu, lūk, pienāca mana dzimšanas diena - 25.jūlijs un mani vecāki man uzdāvināja tam laikam ļoti lielu naudas summu - 5 latus (tie bija 1000 Repša rubļi).

Es, protams, biju priecīga un mums ar mammu bija pat vesels plāns - aizbraukt uz dzimto mazpilsētu un visu ko foršu pasākt.

No paša rīta mēs aizbraucām uz baznīcu, lai savu jauno dzīves gadu sāktu ar Dieva svētību. Bet astoņos, kad parasti ir dievkalpojums, tas nenotika, jo izrādījās, ka mācītājs ir aizbraucis kaut kādās darīšanās. Nu, neko, aizbraucām mājās.

Pēc tam braucām vēlreiz uz mazpilsētu ap kādiem vienpadsmitiem. Es gribēju nopirkt sev vasaras cepuri ar platām malām. Aizgājām uz universālveikalu, bet izrādījās, ka tā nodaļa, kur pārdod cepures, uz kaut kādu laiku ir slēgta. Mamma tad nopirka kaut kādu gaiši lillā audumu kleitai un mēs aizgājām uz ateljē - lai man uzšuj kleitu. Bet viņi pajautāja tādu summu, par kuru mamma pateica, ka tā neesot adekvāta un tā mēs aizgājām projām. Tad mēs nopirkām svētku kliņģeri, ko pārdevēja ielika tādā caurspīdīgā plastmasas maisiņā, pēc tam aizgājām uz ateljē un mani nofotografēja trim bildēm (kā izrādījās vēlāk, viena - tā, kur es bildējos pilnā augumā, fotogrāfam nesanāca). Pēc tam mamma ierosināja aiziet uz adītavu, lai pasūtītu man jaciņu. Aizgājām, bet izrādījās, ka vasarā adītava nestrādā. Un tā nu mēs pēc tam braucām mājās.

Bet tieši pirms mājām pēkšņi saplīsa tas plastmasas maisiņš un mans kliņģeris nokrita zemē. Bet vēlāk, kad es gribēju pabraukāties ar riteni, man pēkšņi uzklupa kaimiņu suns, es nobijos un nokritu no riteņa. Turklāt visai neveiksmīgi, uzdauzot sev zilumu.

Bet no tās violetās drēbes man pēc gadiem trim tomēr uzšuva kleitu. Taču vienmēr, kad man tā bija mugurā, viss gāja kaut kā šķērsām un greizi. Tāpēc es pēc kādām trīs reizēm pārstāju to vilkt un tā nu tā arī nostāvēja skapī.

Bet es kaut kā neapzināti sāku šķirot savas drēbes veiksmīgajās, neveiksmīgajās un neitrālajās. Un jaunas drēbes, kurās vairākas reizes pēc kārtas nav bijusi sevišķi veiksmīga diena, kaut kā ilgstoši karinās skapī bez pielietojuma, kamēr citas velku teju katru nedēļu.

missalise:
Šodien mamma piezvana un saka, ka šodien 11 jau braukšot mums uz māju no Rīgas tie līguma parakstītāji. Brālis uz maniem komentāriem par to līgumu arī neko neatbildēja. Lūdzu, lai atsūta īsto līgumu izlasīt pirms parakstīšanas.

paartraukums:
No vienas puses vajadzētu būt gandarītam, ka arī mūsdienās pastāv grāmatu klubi un cilvēki lasa ne tikai sociālo tīklu sēnalas, bet arī labā valodā sarakstītas biezas aizgājušo laiku grāmatas. No otras puses, neizpratni rada lielīšanās ar savu nezināšanu. Par šo netikumu jau biju rakstījis pirms vairākiem gadiem. Vai tiešām labais tonis būtu izlikšanās par muļķi? Atklāti sakot, interneta grāmatu apskatus negribas turpināt lasīt tieši šī iemesla dēļ. Atbaida frāze: "Neko iepriekš par šo darbu nezināju." Un, nē, ne jau jaunieši vai pat trīsdesmigadnieki tā raksta. Ieteikt vai neieteikt lasīt, tas ir, manuprāt, lieki. Grāmatu cienītaji klasiku pārzina pat tad, ja nav lasījuši Viktora Igo romānu "Cilvēks, kas smejas". Grūti noticēt, ka raksta autore neko nav zinājusi par šo romānu. Pieļauju iespēju, ka viņa pieder paaudzei, kam 2015. gads un Nacionālajā teātrī no jauna uzvestais Imanta Kalniņa mūzikls pēc Viktora Igo romāna"Cilvēks, kas smejas", ir pārāk sena pagātne. Varu piebilst, ka mūziku ir aranžējis jaunākai paaudzei pazīstamais Jānis Aišpurs un lomās uz skatuves darbojusies Agnese Budovska, Maija Doveika. Vai tiešām ne reizi nav dzirdēta "Menueta" dziedātā Gvimplēna dziesma? Tomēr, ja kaut ko raksta, īpaši kā literatūras eksperts, kritiķis, modernāk - blogeris, nāktos vispirms pameklēt tīmeklī faktus. It sevišķi šajā laikmetā, kur visu pasaka mākslīgais draugs no Silīcija ielejas, un var arī uzrakstīt, ja pats to neprot. Kaitina šī paviršība pret valodu, stilu un arī faktiem.