sliktaas domas

troublemaker commented on unwell's post:

to mīlestību un patiesumu nokauj audzināšana...vispār tas teiciens, ka bērni ir ģimenes spogulis ir vnk perfekts...bet skatīties sevis izkropļojumos(nu, piemēram, kad bērns uzvedas pariebīgi) nav patīkami...vieglāk ir sākt viņu apspiest un audzināt nevis saprast kas un kāpēc, jo patiesība ir par grūtu...un es nezinu, kur tam sakne...visam ir cēlonis...arī nespējai mīlēt...tie paši sakropļotie vecāki taču arī reiz ir bijuši tādi paši tīri un nevainīgi bērni...un jo vairāk par šo domāju jo vairāk sāku piekrist tam, ka nav nekādas tur brīvās izvēles, jo...vai kāds izvēlētos sāpes?...vienīgi - ja ir tā, ka...ja nezini, kas ir bēdas...nezini arī kas ir prieks un tādā garā...ai, vienīgais gudrais, ko var darīt...ļauties dzīves plūdumam (bet var jau būt, ka tas iespējams tikai tad kad esi tam nobiedis (un kas nosaka to?)...ai, nu gan aizdomājos, šitie jautājumi padara traku...tāpēc labāk mācīties mīlēt...mīlēt...bet...man šķiet.. ja nezini, kas ir sāpes...nezini, kas ir mīlestība...tie ir pretstati...vakar atklāju tādu atziņu, ka VISS pasaulē notiek mīlestības dēļ...tās esamības vai trūkuma dēļ...

domāju, ka, ja cilvēks patiešām mīl...viņam pacietības pietiks (vai nevar būt tā, ka ar savām bailēm šo to no nevēlamā arī piesaucam? bet...kā lai nebaidās...grūti...bet ne neiespējami...hope so)

labāk būt antiņam, bet palikt sev uzticīgai :D jo agrāk vai vēlāk viss tāpat nostājas savās vietās un jo tālāk no sevis aizmaldās cilvēks jo sāpīgāk un ilgāk ir nākt atpakaļ...esmu to piedzīvojusi (tagad piedzīvoju)...un zinu, ka lai kā sāpēs...vairs sevi nenodošu... :)