Workacholic

Izstādes telefonam velku laukā no Cibas vecos sapņus. 2012. gadā ir tāds interesants:

"sapnī redzēju, ka man iemeties banāns ceļgalā. kāja bija kaut kā atlūzusi vaļā (pašķirama kā kabata tā arī stāvēja, asiņu nebija, sāpes gan) un tur bija sastampāti banānu mīkstumi un mizas. visu laiku vilku, vilku ārā, bet pēc brīža atkal nevaru paiet, atkal banāns kājā."

Gāju garām bāram ar nosaukumu "Echo" vai tamlīdzīgi, biju to pamanījis jau iepriekš un domājis, ka kādreiz varētu tur iegriezties, jo tur daudz dažāda live mūzika, lai gan pagaidām tā arī vēl neesmu aizgājis. Šodien atkal gāju garām un redzēju virkni plakātu, kas veidoti ar mākslīgo intelektu – piemēram, reklāmas pusdienu piedāvājumiem, vai citiem ēdieniem no menu, un, lai gan nezinu precīzi kāpēc, vairs negribu tur iet. Nemāku paskaidrot, kāpēc man nepatīk, ka uzņēmumi izmanto AI bildes, laikam jau pārsvarā low effort dēļ. Tie krāsu un detaļu pārsātinātie attēli, kas visi izskatās vienādi un es pat nezinu, vai tie vispār izskatās labi – varbūt neizskatās, jo tos radījis mākslīgais intelekts, un tas arī ir galvenais iemesls. Iespējams, ja mākslīgā intelekta nebūtu, man šie attēli patiktu – grūti pateikt. Anyways.

Tikmēr es pats ar AI esmu izveidojis vairākus rīkus, kurus izmantoju regulāri, piemēram, mājsaimniecības pārvaldības appu ar iepirkumu sarakstiem, tāskiem un kalendāru un paikas uzraudzības appu, ko izmantoju pārsvarā, lai sekotu līdzi tam, kādu vitamīnu man ikdienas uzturā trūkst.

Kādas dejas praktizē 40 gadnieki ar lumbar spine problēmām? Dejas ar partneri.

Pa reizei, kad mūsu tēta nav mājās, mēs ar bērniem ar rokām ēdam spageti ar sarkano maltās gaļas mērci pa taisno no galda. Tas, jāatzīst, nav tik šmucīgi kā varētu šķist - galdu no sākuma notinam ar pārtikas plēvi, tad ar foliju un visbeidzot katram šķīvja vietā ir viens cepampapīra gabals.
Man ir pilns instagrams (un feisbuks, un pinterests) ar ļoti daudziem vērtīgiem un mazāk vērtīgiem bērnu audzināšanas (un sevis audzināšanas) tipiem un trikiem, sākot no neordinārām plastilīna idejām līdz padomiem, kā izaudzināt pusaudzi, kas uzticas vecākiem. Un, nē, es nedomāju, ka tas viss ir lieliski un pareizi, bet tā nu es daru - visu ko pieseivoju, lai nekad vairs neatcerētos. Bet šito es neaizmirsu un relatīvi drīz pēc tam, kad es šo ideju - šļakstīgu makaronu ēšanu ar rokām no galda, jo tas, redz, ir kaut kas aušīgs un neparasts, ko darīt kopā ar vecākiem un kas radīs paliekošas atmiņas un jautrību, un vispār nebūs rāmjos, jā, ieraudzīju un tātad neaizmirsu, un piedāvāju bērniem itin drīz. Tētīti mēs no šī izslēdzām jau pirmsākumos (neparko nemūžam, viņš tāds ļoti tīrīgi klīrīgs), bet es, kam ir divu bērnu baby-led weaning rūdījums, nebijos nenieka un TJ, tolaik četri gadi, šo uzņēma sākumā ar neizpratni, bet vēlāk ar sajūsmu.
Arī šo reizi iniciēja TJ (pieci gadi), bet KT (divi gadi), īsi pirms vakariņām uzzinot, kas plānā, sāka jo gauži raudāt un kliedza: "Dakšiņu! Dakšiņu! Ēdīšu ar dakšiņu!!" Tā nu mēs ar TJ gardu muti sūcām iekšā mutē makaronus pa vienam, visādi smulējāmies un smējāmies tik ļoti, ka viņš, protams, beigās pievienojās un dakšiņu kaut kur nozūmēja un ēda vien ar rokām.
Nākamreiz grasāmies sarūpēt tos 70 cm garos spageti no Lidla, lai var šo pasākumu pacelt augstākā garākā līmenī.

Vēl nieka 11 gadi un 2 mēneši un varēs beidzot nesacerēt sev prioritātes un nespraust mērķus. MPlanēta liks mani mierā un atdos 40+ gados atņemto piķi, vai tas nebūs neprātīgi skaisti, ko?

Heh, cibu laikam pēdējos gados izmantoju tikai tam, lai pabrīnītos, ka tā vēl eksistē. Bet nu jauki, protams.

Kaut kad braukšu uz pašiem Helsinkiem, tādi man jaunumi.

Pa ilgiem laikiem būšu Latvijā Oktobrī un gribētu pie laba matu krāsošnas meistara Rīgā aiziet.
Bet pie tāda, kas tiešām štelli zina un nesataisīs dzeltenus vai sūdzaļus (ir gadījies).

Ārzemēs diez ko neiet man ar tiem frizieriem.

sveika tumsa, vecais draugs /vecais drauuugs/
tu mani atkal runāt sauc