vīna paģiras ir vispretīgākās, bāc. un to es vienmēr saprotu jau tajā mirklī, kad sniedzos pēc otrās glāzes.
| |
|
vīna paģiras ir vispretīgākās, bāc. un to es vienmēr saprotu jau tajā mirklī, kad sniedzos pēc otrās glāzes. |
|
| |
| |
|
bet par kaijām gan man ir, ko teikt. man nepatīk kaijas. kad lido, liekas tādi cienījami un pat cēli putni, taču, ieraugot kaijas seju tuvumā, ikreiz baigi viļos. tukša kā manas vidusskolas solabiedrenes ķērcošie smiekli. |
|
| |
|
staigāšana ar mazām somām man tīri cilvēciski sagādā problēmas (kamēr lielu somu man vienkārši nav); mans plānotājs ar mani ir samērā reti, un es atzīmēšu, ka tas ir diezgan skaists un īpašs plānotājs, kurā man reizēm, kad ir pareizais noskaņojums, patīk ierakstīt visādus smieklīgus tekstiņus, ik pa laikam neķītrus, vai dusmīgus, vai skumjus, vai mīlošus. šodien saelpojos brīnišķīgo gaisu un aizrāvos pavisam. diemžēl pārāk personīgi, lai tagad dalītos, un nav jau īsti arī tādas nepieciešamības. cik tad rakstīs vienu un to pašu. |
|
| |
| |
|
es vienmēr esmu apbrīnojis tos cilvēkus visur pasaulē, kurus redzu uz ielām bezbēdīgi soļojot un ēdot. sendviči, zemūdenes, hotdogi, burgeri, fish&chips, vai pat veselas picas šķēles. īpaši esmu to novērojis ārpus latvijas robežām, turklāt cilvēki to dara tik bezpersoniski un pašsaprotami. man publiska ēšana sagādā neiedomājamas problēmas. kārtējo reizi par to pārliecinājos šodien, puskrēslā ejot pa ielu un rijīgi, it kā pusslepeni bāžot siera kukurūzas nūjas aiz vaigiem. sapratu, cik nepievilcīgs sev tobrīd liekos. un ka ļoti vēlētos, lai patiešām manā dzīvē ir kāds, kuram mana bērnišķīgā un steidzīgā kukurūzas ēšana liktu mani mīlēt vēl vairāk. neko vairāk no dzīves nevaru prasīt. |
|
| |